Ceriņu laiks
09.06.2021

---

Ainārs Bambals, Dr.hist.

Latvijas Valsts arhīva eksperts, LOB valdes loceklis

 

Raksts veltīts manam labajam draugam, cīņu biedram, ar kuru kopā mēs 1995.gadā uzlikām krustus Vatlagā un Usoļlagā nomocītajiem latviešiem, divreiz izsūtītajam Ilmāram Knaģim, kurš mūžībā aizgāja 2020. gada decembrī 94 mūža gadā…

  
Uzreiz pēc Latvijas okupācijas un sekojošās aneksijas sākās Latvijas iedzīvotāju aresti. Politiskās represijas vērsās pret Latvijas politiskās policijas, Armijas štāba informācijas daļas vadošajiem darbiniekiem, policistiem, virsniekiem, robežsargiem, aizsargu organizācijas dalībniekiem, cietumu uzraugiem, politisko partiju tajā skaitā skaitā arī nacionālo minoritāšu partiju vadītājiem un aktīvistiem, krievu emigrācijas organizāciju, monarhistu aktīvistiem, rūpniekiem, tirgotājiem, latviešu nacionālistiem.

Naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika veikta specifiska padomju politisko represiju forma – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana uz Sibīriju, galējiem ziemeļiem, jeb deportācija.

Līdzīgas deportācijas šajā laikā notika arī citās teritorijās – Besarābijā, Rietumukrainā, proti, teritorijās, kuras Padomju Savienība bija ieguvusi 1939. 23.augusta Molotova – Ribentropa pakta rezultātā.

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem PSRS ar savu masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi iegansti,  deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī ģimenes locekļus.

14.jūnijs. Ceriņziedu laiks.

Kā liecina represēto atmiņas, tad 1941.gada 14.jūnijs bija auksts, un apmēram tāds, kā šobrīd ir šis ceriņu ziedēšanas laiks. Ceriņi ziedējuši ilgi. Katrā izsūtīto ģimenē nakts no 13. uz 14.jūniju atnāca pa savam.

Šogad  aprit 80 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija Latvijas iedzīvotāju pirmās masveida deportācijas. Divdesmit gadi, kopš Latvijas Valsts arhīvs izdeva piemiņas grāmatu AIZVESTIE, kurā apkopotas ziņas par 15 424 represētajiem no visiem apriņķiem.

Kas pa šiem 20 gadiem nācis jauns zināms par represijām?

Nu jau vairāk kā desmit gadus, kopš spēkā stājies Latvijas – Krievijas starpvalstu līgums par apbedījumu statusu abās valstīs, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs turpina apkopot un papildināt ziņas par represētajiem, izmantojot bijušās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Informācijas centra (IC) kartotēkas ziņas. Nezinātājam, jeb cilvēkam no malas, plašākai sabiedrībai kopumā maz zināms fakts, ka šajā kartotēkā atrodas ziņas arī par tiem represētajiem, par kuriem līdz šim nav bijusi informācija t.s. ģimeņu izsūtīšanas lietās, kas pirms 20 gadiem tika publicēta piemiņas grāmatā AIZVESTIE. No arhīva dokumentiem ir redzams, ka 1941.gada deportācijas akcijā pavisam bojāgājuši 5937 Latvijas iedzīvotāji. Minētā kartotēkā atrodamas ziņas par Arhangeļskas apgabala Oņeglagā bojā gājušajiem. Pārsvarā tie bija Latvijas ostu krāvēji, celtnieki, gadījuma darbu strādnieki vai vienkārši personas bez noteiktas dzīvesvietas, kas laikā no 15.līdz 17.jūnijam tika apcietināti un nosūtīti uz Oņeglagu, kur mira bada nāvē 1942.gada ziemā. No 1941.gada 14.jūnija deportācijas Oņeglagā saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva datu bāzes datiem bojā gājuši 117 izsūtītie. Līdz ar to deportācijas akcijā bojā gājušo skaits pārsniedz 6000. Tā saucamo izsūtīšanas lietu vairumā gadījumu šīm personām nav, tikai jau minētā Latvijas PSR IeM informācijas centra kartotēka.

Ik katru gadu mēs pieminam un atceramies šīs dienas traģiskos notikumus.

Ik gadu šo dienu tiešo aculiecinieku kļūst aizvien mazāk un mazāk. Ja 90-tajos gados vēl dzīvi bija  vairāki tūkstoši palikušo liecinieku. Tad šobrīd vien daži desmiti. Pārsvarā vecumā tuvu pie 90 vai vecāki. Dzintra Geka viņus dēvē par ,,Sibīrijas bērniem”, tas ir tiem, kam uz izsūtīšanas brīdi bija 2-14gadus veci, vai atradās mātes miesā nedzimuši, vai kuri piedzima jau izsūtījumā Sibīrijā.

Viņiem šis veltījums.

            1941.gada deportācijām no PSRS jaunajiem okupētajiem apgabaliem bija kas līdz tam nebijis. Deportācijām no Besarābijas, Rietumu Baltkrievijas, Baltijas valstīm bija masveidīgs raksturs. Pēc Molotova-Rībentropa 1939.gada 23.augusta pakta šī Eiropas daļa tika pakļauta jaunajai kārtībai. Padomju Savienība sistēmiski atbrīvoja šos savus rietumu apgabalus no sociāli bīstamiem elementiem, pārvietoja sociāli bīstamos iedzīvotājus uz Sibīriju, Ziemeļiem, Kazahstānu un citiem attāliem PSRS reģioniem. Tā bija ,,piefrontes teritorijas” tīrīšana, jo valsts gatavojās karam ar nacistisko Vāciju. Cik vienkārši. PSRS IeTK un VDTK izdeva neskaitāmas pavēles, instrukcijas,  direktīvas un visus ar deportācijām saistītos dokumentus. Par šo ir daudz rakstīts.

No Ligijas Plotkas atmiņām ,,Atmiņu dārzā par tēvu.. Andreju Švirkstu:

,, Satraukta mostos un redzu – atvērtajās durvīs svešs vīrietis ar ieroci rokās, aiz viņa citi vanda dzīvokli, kaut ko meklē. Tēvs no pagultes izvelk sen sagatavotu čemodāniņu un nāk pie mums. Viņš mūs mierina un uzaicina noskaitīt kopīgu lūgšanu.

Čekisti nesaprot viņa vēlmi palikt pēdējo brītiņu ar savām meitiņām vienatnē. Tētis piever guļamistabas durvis vienreiz, otrreiz, bet zilbikši tās atkal atgrūž. Tad tēvs izslejas un krieviski uzkliedz tā, ka bruņotajiem ģīmji noraustās, un durvis paliek pievērtas. Mēs raudam, drebam kā lapiņas pie sava vēl dzīvā, koka pielipušas, bet viņš noskaita tēvreizi un ar krusta zīmi mūs svētī.

No istabas nevienam iziet neļauj. Tikai krusttēvam ir pavēlēts piebraukt zirgu pie durvīm. Čekistu ielenkts, tēvs ratos ieliek mugursomu un mazo čemodāniņu. Aiz ratiem viņš iziet pagalmā un apstājas pretī viesistabas logam, kur mēs, visi mājinieki, saspiedušies vaimanājam. Tad tēvs drošiem soļiem aiziet pie ziedošā ceriņkrūma. Bruņotie satrūkstas, kliedz, vicina šaujamos, bet tētis atgriežas ar  skaistu, ziedošu zaru rokās un savaldīgi ar to pamāj mums pēdējos sveicienus…”

,, Mierīgs, stalts viņš iziet no savas mājas pa paša stādīto gatvi ar ceriņa zilo ziedu rokās.

Ir 1941.gada 14.jūnija agrs rīts. Tikko pulksten pieci. Mēs paliekam izvandītajā mājā krusttēva Jura ģimenē.”

Ar asarām tas nav pierādāms

Par 1941.gada 14.jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem ir gana daudz rakstīts. Tas nebūtu ,, Mājas Viesa” uzdevums tagad rakties par PSRS IeTK/VDTK pavēlēm, instrukcijām un rīkojumiem…

    Laikam šodienas Latvijā ir svarīgas represijas pārdzīvojušai paaudzei, viņu bērnu bērniem, - emocijas. Atmiņas.

Līdzi pārdzīvojums. Ko katrs izjūtam šajā laikā.

Mums, arhīva darbiniekiem, kas ikdienā strādā ar ģimeņu izsūtīšanas lietām, droši vien, ir savs skatījums uz cinisko deportāciju. Lietu dokumenti ir skaudri nežēlīgi, ar savu traģiku, neskaitāmiem represēto lūgumrakstiem visām tā laika PSRS amatpersonām ar sāpi par ģimeņu traģēdijām, par atbrīvošanu, par atgriešanos Latvijā. Sevišķi traģisks ir Sibīrijas bērnu liktenis.

     Latvijas iedzīvotāji tika nosūtīti uz Kirovas apgabala Vjatlagu, pārsvarā ģimenes galvas, jeb vectēvi, tēvi un brāļi, vairumā gadījumu vienkārši zemnieki, vairāk kā 2500 vīru, mūsu nācijas lepnums. Tāpat Molotovas apgabala Usoļlagu,-vairāk kā 1000 personas,-uzņēmēji, inteliģences pārstāvji, uz Krasnojarskas apgabala Noriļlagu, -vairāk kā 560 Latvijas armijas virsnieku. Ieslodzījuma vietās – Kirovas, Sverdlovskas, Astrahaņas ( 1. un 2. cietumos), Karsnojarskas, Jeņisejskas, Ziemeļkazahijas apgabala 22.Petropavlovskas cietumā.

Valsts vīri, diplomāti, ģenerāļi 1941.gada jūlijā-oktobrī tika nošauti Maskavas apgabala Butovas poligona Komunarkā.

Par bērnu atgriešanos

No Ilmāra Knaģa atmiņām:

“Mēs atgriezāmies Dzimtenē. Bet nevienam mēs šeit nebijām vajadzīgi. Mēs bijām nevēlamas personas. Mūsu vietu zem saules bija aizņēmuši ,,atbrīvotāji” , Bijām atgriezušies it kā uz likuma pamata saskaņā ar PSRS Izglītības ministrijas pavēli par izsūtītiem nepilngadīgiem bērniem, bet par mums ņirgājās, apvainoja bēgšanā… starp mums maz atradīsies tādu, kuri toreiz nebūtu iekļuvuši apburtajā lokā, nepierakstīja [dzīvesvietā], kamēr nebiji iestājies darbā, un neņēma darbā, kamēr nebiji pierakstījies… Bija šantāža, notika vervēšana ,,stukačos”…”

Kāda bija represēto atgriešanās Latvijā? Ļoti dažāda. No represēto atmiņām redzams, ka vajāšanas, uzraudzība no PSRS valsts drošības dienestu puses ilga līdz pat PSRS sabrukumam. Par to liecina čekistu ieraksti dokumentu izmantošanas lapās VDK arhīva krimināllietās un ģimeņu izsūtīšanas lietās. Šīs lietas čekisti vētīja ik reizi, kad notika kāds svarīgs pavērsiens represēto ģimenēs: čekisti veica “totālo uzraudzību” par represētajiem, ieraksti dokumentu izmantošanas lapās ir lakoniski - tāds un tāds iepazinies ar konkrēto krimināllietu sakarā ar bērna iestāšanos kādā no Latvijas augstskolām, sakarā ar pielaidi kādiem slepeniem darbiem, sakarā ar došanos pie ārzemju radiem kapitālistiskajās valstīs, sakarā ar iespējamo vervēšanu, sakarā ar dēla iesaukšanu kādā no padomju armijas speciālā režīma daļām utt.

Represētie to visu ir pieredzējuši uz savas ādas. Un tikai viņi var pastāstīt šīs padomju režīma vajāšanas.

Epiloga vietā

Jau vairāk nekā desmit gadus, kopš Latvija un Krievija ir noslēgusi starpvalstu līgumu par apbedījumu statusu abās valstīs, proti,- Latvijas apbedījumiem Krievijā un Krievijas apbedījumiem Latvijā (Krievijas prioritāte ir Latvijas teritorijā kritušie Sarkanās armijas karavīri – A.B.) Latvijas Brāļu kapu komiteja ir sarūpējusi izsūtīto Latvijas iedzīvotāju piemiņas iemūžināšanu pieminekļos Krievijā. Pavisam 12 vietās ( skat. 2017.gada oktobrī atklāto pieminekli Tomskas apgabala Kargasokas rajona Novojugino ciemā 252 tur bojā gājušajiem Latvijas iedzīvotājiem). Šobrīd kavējas pieminekļa uzstādīšanas darbi Kirovas apgabala Rudņičanajā (Vjatlagā) tur bojāgājušajiem vairāk kā 2500 Latvijas iedzīvotājiem – vīriem, tēviem, brāļiem. Bet arī viņu piemiņa tiks iemūžināta. Tāpat šo gadu laikā uz Latviju ir atvestas vairāku simtu latviešu leģionāru mirstīgās atliekas, kas pārapbedītas Lestenes brāļu kapos.

Latvijas Nacionālā arhīva izstāde

Jau desmit gadus Latvijas Nacionālais arhīvs veido izstādi ,,1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos” ( http://www.archiv.org.lv/aprinki1941/. ) 2011.gadā aizsāktā virtuālā izstāde 2015. – 2016.gadā papildināta ar represēto atminām, fotogrāfijām, Latvijas novadu muzeju materiāliem.

Izstādes autoru iecere bija piedāvāt koncentrētu izklāstu par deportācijas sagatavošanu un norisi Latvijā kopumā un atsevišķos Latvijas apriņķos.

Katra apriņķa ietvaros arhīvs publicēja deportēto iedzīvotāju sarakstu, dokumentus un foto no atsevišķu ģimeņu izsūtīšanas lietām, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, un šo pašu ģimeņu atmiņas un fotogrāfijas.

Deportēto iedzīvotāju saraksts datu bāzē sakārtots apriņķu alfabētiskā secībā pēc 1941. gada 14. jūnijā esošā administratīvi teritoriālā iedalījuma un arhīva lietu dokumentos minētās pastāvīgās dzīves vietas vai vietas, kur izsūtāmais cilvēks faktiski arestēts un no kuras izsūtīts.

1946. un 1947. gadā Latvijā notika administratīvi teritoriālas izmaiņas – atsevišķi apriņķi – Rīgas, Valmieras, Madonas, Daugavpils, Rēzeknes – tika sadalīti, izveidojot jaunus – Ogres, Limbažu, Gulbenes, Krāslavas un Viļānu apriņķus, agrāko 19 apriņķu vietā bija 25 apriņķi.

Kā virtuālās izstādes ieceres īstenojums 2011. gadā virtuāli tika atvērta Cēsu Zonālā valsts arhīva un Latvijas Valsts arhīva kopīgi izveidotās virtuālās izstādes "1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos" sadaļa "1941. gada 14. jūnija deportācija Cēsu un Madonas apriņķos". Tās nolūks tolaik bija godināt 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto piemiņu un iepazīstināt ar nelielu daļu no dokumentārajām liecībām, kas par deportāciju no Cēsu un Madonas apriņķiem glabājas abos arhīvos un izsūtīto personīgajos arhīvos.

2013. gadā – virtuālo izstādi papildināja sadaļa "1941. gada 14. jūnija deportācija Ventspils un Talsu apriņķos", kas tolaik bija tapusi Ventspils Zonālā valsts arhīva sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu. Šīs sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos, kas par deportāciju no Ventspils un Talsu apriņķiem glabājas abos arhīvos, izsūtīto atmiņas un fotogrāfijas.

2014. gadā tika turpināta sadaļa "1941. gada 14. jūnija deportācija Rēzeknes apriņķī", kas bija tapusi Rēzeknes augstskolas vēstures maģistrantūras 2. kursa maģistres Jeļenas Aļeksejevas sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu. Šīs sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos par deportāciju no Rēzeknes apriņķa, kas atrodami izsūtīto ģimeņu lietās Latvijas Valsts arhīvā, Jeļenas Aļeksejevas publicēšanai sagatavotās intervijas ar izsūtītajiem un fotogrāfijas.

2015. gadā arhīvs veidoja virtuālās izstādes turpinājumu – sadaļu "1941. gada 14. jūnija deportācija Aizputes, Kuldīgas un Liepājas apriņķos", kas bija tapusi Latvijas Valsts arhīva sadarbībā ar Liepājas Zonālo valsts arhīvu un Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzeju. Izstādē bija izmantoti arī Liepājas muzeja Okupācijas nodaļas materiāli un izsūtīto personīgie arhīvi. Sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos par deportāciju no Aizputes, Kuldīgas un Liepājas apriņķa, izsūtīto atmiņas un fotogrāfijas.

2016. gadā tika turpināta virtuālās izstādes  sadaļa ,,1941. gada 14. jūnija deportācija Valmieras apriņķī”, kas tapusi Latvijas Valsts arhīva sadarbībā ar Valmieras Zonālo valsts arhīvu, Valmieras politiski represēto biedrību un Valmieras novadpētniecības muzeju. Izstādē izmantoti arī Limbažu novadpētniecības muzeja materiāli un izsūtīto personīgie arhīvi.

Šogad uz 14.jūniju (11.jūniju) plānots pabeigt izstādes sadaļu par Abrenes, Bauskas, Daugavpils, Ilūkstes, Ludzas, Jelgavas, Jēkabpils, Tukuma, Valkas apriņķiem. Topošās izstādes autori izsaka lielu pateicību fonda ,,Sibīrijas bērni” vadītājai Dzintrai Gekai par iesūtītajām 1941.gada 14.jūnijā represēto atmiņām, kā arī izsaka visdziļāko pateicību Latvijas muzejiem, kas snieguši atbalstu izstādes veidošanā.

Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokumenti un politiski represēto Ilmāra Knaģa, Ligijas Plotkas (Švirkstas) atmiņas. Foto no Daugavpils Novadpētniecības muzeja krājuma.

 

Raksts mazliet savādākā versijā publicēts žurnālā Mājas Viesis 2021.gada 3.jūnijā, Nr.11 (717) 3.-16.06.2021.

Ielādēju...