Ērikam Tomsonam 100
08.01.2019
Latvijas vienaudzis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Ēriks Tomsons 2018. gada 31. decembrī radu un draugu pulkā Valmieras Drāmas teātrī svinēja savu 100. gadu jubileju.
1944. gadā viņš pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju pārveda bēgļus - latviešus, kuri bēga no kara. Ēriks Tomsons bija Pretošanās kustības dalībnieks, čekas atmaskots un notiesāts sevišķi bargi kā padomju varas ienaidnieks.
Dzimis 1918. gada 31.decembrī Vecsalacas pagasta Lielpuru mājās kā ceturtais bērns Eduarda un Elmīnes Tomsonu ģimenē. Septiņu gadu vecumā viņa ģimene pārcēlās uz Kocēniem. Tur 6 gadīgajā pamatskolā Ērika dziedāšanas un sporta skolotājs bija tolaik jaunais Roberts Zuika, pēcāk ievērojamais latviešu kordiriģents (1913-2015). Vēlāk Ēriks apguva lauku saimnieka zināšanas Lauksaimniecības skolā Lucas muižā Valmierā, kur ieguva Lauku saimnieka diplomu. Taču Ērika sirds un visi jaunības sapņi saistījās ar jūru. 19 gadu vecumā viņš iestājās Krišjāņa Valdemāra Rīgas jūras skolā, lai iegūtu kuģa mehāniķa diplomu. Mehāniķa diplomu viņš saņēma 1943. gada maijā. Ēriks Otrajā pasaules karā nekaroja, viņu armijā neiesauca, jo flotē nodarbinātajiem tika piešķirts neaizvietojanā statuss. Tajā laikā viņš strādāja uz tirdzniecības flotes tvaikoņiem un apkalpoja arī ostas. Pretošanās kustība nāca ar aicinājumu iesaistīties bēgļu pārvešanā no Kurzemes krasta uz Gotlandes salu. Par šiem notikumiem ieraksts kuģniecības vēstures grāmatā liecina, ka 1944. gadā Ēriks iesaistījās bēgļu pārvešanā uz Zviedriju no Mērsraga ostas. Latvieši bēga, lai netiktu represēti vai izsūtītīti uz Sibīriju. Tādā ceļā pa jūru uz Zviedriju aizceļoja ap 4500 cilvēku. 1944. gada novembrī viņš jūru ar 150 cilvēkiem uz klāja šķērsoja pēdējo reizi un kopā ar bēgļiem palika Zviedrijā. Tajā laikā Ēriks jūru bija pārbraucis astoņas reizes, aizvedot uz Zviedriju ap 1000 bēgļiem. Ceļš bija vienas nakts garumā vakarā izbrauca un no rīta jau bija Gotlandē. Pārvestos bēgļus Gotlandē sagaidīja ar karstu kafiju, gar krastu vietējie iedzīvotāji bija sakūruši ugunskurus, lai varētu atrast piestātni Slitā, katru pārvesto fotografēja salas fotogrāfs Holmerts (viņa atraitne tās ir apkopojusi un izdevusi grāmatu Gotlandē). Pēc diviem Zviedrijā pavadītiem gadiem, 1946. gada augustā, Ēriks no Stokholmas ieradās Skultes ostā, arī pildīdams īpašu Pretošanās kustības dotu uzdevumu. Mērķis bija saglabāt sakarus ar Latviju un veicināt drīzāku neatkarības atgūšanu. Uz kuģa, Ērikam nezinot, bija kāds VDK sakarnieks. (Par tā laika notikumiem ir uzņemta mākslas filma Kad lietus un vēji sitas logā.) Ēriku izsekoja čekisti un viņu arestēja Rīgā. Sekoja pratināšana un fiziska ietekmēšana Stūra mājā, pēc tam viņu kā īpaši bīstamu padomju varai pārveda uz Lugjanskas cietumu pie Maskavas un atpakaļ uz centrālcietumu Rīgā. Tā laika vara lēma, ka Ēriks Tomsons ir padomju varas nodevējs, spiegs, par ko piesprieda 25 gadus mūža īpaša režīma apstākļos. 1947. gadā sākās ceļš uz Gulagu caur Krasnojarsku uz īpaši smago politisko nometni Noriļskā. No piespriestajiem 25 gadiem nometnēs Ēriks sabija desmit gadus. Viņa mehāniķa prasmes tika ievērotas, viņš prata salabot dīzeļdzinējus, darbināt sūkņus, strādāt pie virpas. Un viņam ir no šūpuļa dots talants zīmēt portretus. Tā Ēriks atguva brīvību. Latvijā viņš atgriezās 1957. gadā. Mājas Kocēnos bija izpostītas, visa ģimene bija izsūtīta uz Sibīriju. Četrdesmit gadu vecumā Ēriks veidoja savu ģimeni ar Ainu. Ģimenē auga divas meitas Dace un Daiga. Abas meitas izskolojās, veidoja savas ģimenes. Drīz arī Ēriks un Aina tika pie mazbērniem, tie arī, abu atbalstīti, izskolojās. Ar Ainu Ēriks nodzīvoja kopā visu mūžu. Pirms desmit gadiem sieva no šīs pasaules aizgāja. Ērikam tagad nu jau ir septiņi mazmazbērni, dzimuši mazdēla Jāņa un mazmeitas Ilzes ģimenēs. Ēriks sava mūža lielāko dzīves laiku ir nostrādājis par atslēdznieku Valmieras ugunsdzēšanas aparātu rūpnīcā, bet pensijas gados ir strādājis Valmieras dārzniecībā. Tagad dārzs ir viņa enerģijas avots. Ēriks pavasaros uzrok zemi, stāda ogu krūmus un tomātus. Ziemas laikā padarbojas ar tehnikas remontu, istabā uzspēlē klavieres. Deviņdesmit piecus gadus vecajam tēvam meita likusi manīt, ka ar automašīnu jau nu braukt vairs nevajadzētu. Tad tika nopirkts četru riteņu elektromobilis (šopraiders). Ar to tad Ēriks dodas prom uz Gaujmalu, kurvī priekšā ieliekot sunīti Loriju.
Ilgus gadus Ēriks dziedāja vīru korī Baltie bērzi.
Arī 2018. gada vecgada pēcpusdienā Valnieras drāmas teātrī staltie vīri izdziedāja Ērika Tomsona viena simta gada mūžu. Meita Daiga katram svētku dalībniekam bija sarūpējusi aprakstu par sava tēva dzīves gājumu.
Simtgadnieks Ēriks Tomsons Valmieras drāmas teātrī pateicās visiem klātesošiem: Man ir dota tā lielākā balva dzīvot garu mūžu! Mīļie radi un draugi, vēlu Jums dzīves sparu un stipru veselību! Reinis Kaudzīte vienā teikumā ir pratis pateikt manu dzīves gudrību, to es nododu Jums: Ēd kumosu mazāk, nekā gribas; strādā stundu vairāk, nekā gribas, - un redzi tu dzīvosi ilgi virs zemes.
Paldies ģimenei par stāstu!
LOB sveic savas biedrības simtgadnieku Ēriku Tomsonu!
Juris Griķis
Valmieras drāmas teātrī
2018. gada 31. decembrī
Atpakaļ
