In memoriam Aina Rozeniece (15.02.1935-20.11.2024)
27.11.2024

---

“Kaut kas bij viņas rindās likts no Nemirstības dieva.

Tās nemirstīgas lasīs

nemirstīga latvju tauta,

Kaut sen vairs nebūs

rakstītājas pašas.”

/Andrejs Eglītis/

Mūžībā devusies Aina Rozeniece – LOB biedre, ilggadīga “Latvijas Vēstnesis” Kultūras, literatūras un zinātnes nozares virsredaktore. Viņas rakstītie vārdi ir kā tilts starp domu pasauli un tās iepazīt gribētājiem, viņas rakstītie vārdi ir dzīves lielo un nozīmīgo kultūras notikumu nospiedums, bez kuriem mums pagājība būtu slēgta. Par savu darbu Aina Rozeniece 2002. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Iemīļotā un arvien gaidītā žurnāliste, korespondente, redaktore, tulce, skolotāja, savas Latvijas gara un kultūras glabātāja, vēsturiski nozīmīgu rakstu un grāmatu autore Aina Rozeniece ir klusi devusies mūžībā trešdien, 20.novembrī. Ko prāts saprot, sirdij nav iespējams tvert - ka uz šīs zemes viņas nerimstošā darba, prāta un sirds gaismas, siltuma un mīlestības ceļš ir nepielūdzami beidzies. Tomēr mūsu sirdīs viņa paliek, tāpat kā viņas padoms, gudrība, rūpība, gādība, cilvēku un Dzimtenes mīlestība. Ikviens, kas viņu sastapis, varēs nest gaismu un vēstījumus par mūsu tautu un tās cilvēkiem, savu Latviju un notikumiem, kas mums visiem svarīgi. 
To gaismu, kas kalna galā spīd, nav iespējams neredzēt ielejā esot jeb „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta”*.


Tik skaisti ieraudzīt, saklausīt, tad mūžīgi izskanēt un neprātīgi mīlēt – no visas sirds, pāri plūstoši, nebeidzami un visu sevi atdodot... Mīlēt savus mīļos, savu zemi, Latvijas cilvēkus, darbu un dzīvi… Aina nekad nezaudēja spēku, arvien un neizsīkstoši iedrošinot cilvēkus sev apkārt, ka pat grūtākajā brīdī, tumšākajā naktī un sāpēs mirdz baltas sniegpārsliņas dvēsele. Viņa ticēja, ka katram mākonim ir zelta maliņa un dzīve kā svaigs, dzirkstošs malks steidzas tev pretī, lai vari to ieelpot pilnu krūti, sajust ar mīlestības atvērtām acīm, censties apjaust un godbijībā salikt rokas pateicības lūgšanā. Tā mēs vienmēr atcerēsimies Ainu Rozenieci. 


Viņa turēja godā mūsu senču tradīcijas, bija klātesoša tur, kur dzima sirdsdarbi, kur radās un mita viss latviskais un turpinājās Latvijas gars. Kur raisījās, radās, rosījās, atdzima, skanēja mūsu domas caur tautas balsi un dziesmu. Kā pati par sevi reiz teica: „Jā, esmu paspējusi daudz ko darīt” un savas darba dzīves aprakstā minēja: „Lasīju Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera Kārļa Skalbes vārdus: „Ir citas debesis bez tām, ko redzam katru dienu. Tās ir tautas garīgās debesis. Jo augstāk tās un spožākas, jo cildenāka un gaišāka viņas dzīve.”” Arī par viņu varam teikt - par cildenu dzīvi un augstām debesīm! 


Šogad decembrī, kad svinēsim ordeņa brālības 25. gadadienu, Aina starp mums vairs nebūs. Pirms divām nedēļām saņemtais ielūgums tā arī paliks noglabāts mūžīgai piemiņai. Skaistais, siltais rudens pamazām ļaujas atnākošās ziemas vējiem, pavadot viņu pēdējā ceļā ar maigām pūkām krītošu pirmo sniegu. Lai tālāk daba laistos ziemas miegā un gaidītu pavasari – jaunu pamošanos, rašanos, atdzimšanu: mostoties pirmajām zilajām vizbulītēm Latvijas mežmalās, māllēpēm pļavās un ābeļziediem, mūs aicinot novilkt kurpes un basām kājām skriet, ļaujot zālei un zemei maigi glāstīt pēdas, iebrist upē, lai veldzējoties rastu spēku.

Visdziļākā līdzjūtība ģimenei un visiem, kam bija iespēja iepazīt un strādāt kopā ar Ainu Rozenieci, visiem, kam bija tā laime būt viņas siltuma lokā.

Atvadīšanās no Ainas Rozenieces būs 30. novembrī plkst.11, Rīgas I Meža kapos, Lielajā zālē, Varoņu iela 3A.