LATVIJAS ORDEŅU brālības 18. salidojums Gulbenē
29.08.2016

---

Kā Latvijas Ordeņa brālības biedriem paveicās! Pēc vairāku nedēļu lietus gāzēm un nomācoša drēgnuma, 20. augusta rīts atausa rāms un saulains. Plkst. 7.oo Rīgā satecēja daudzu Latvijas novadu Ordeņu brālības biedri, lai kopā dotos uz Gulbenes novadu, kur šogad notiek LOB 18. salidojums. Ūdrupē, uz novada robežas mūs sagaidīja Gulbenes novada domes  izpilddirektore Guna Švika, lai tālāk jau visi kopā dotos uz Gulbenes kultūras centru, kur pēc kafijas un gardām uzkodām, pulcējāmies lielajā zālē.
   Pēc svinīgās Latvijas, LOB un Gulbenes novada karogu ienešanas, īsu uzrunu sacīja LOB priekšsēdētājs Juris Griķis, pēc tam ar garāku prezentāciju uzstājās mājas saimnieks, Gulbenes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andris Apinītis. Vēsturiskajā 1991. gada 21. augustā arī viņš bija to deputātu vidū, kuri nobalsoja "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Kā zinām, tieši šim lēmumam bija milzīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas sākumam, jo tieši ar šo aktu tika pasludināta pilnīga mūsu valsts neatkarība. A.Apinītis uzsvēra, ka ir ļoti zīmīgi, ka Ordeņa brālības salidojums tiek rīkots tieši ap šo laiku. „Lai saņemtu šo valsts apbalvojumu, kaut kas valsts labā ir jāizdara. Savukārt mēs pielikām visas pūles, lai šādā dienā būtu labi laika apstākļi,” sacīja Apinīša kungs.  Tālāk priekšsēdētājs klātesošos iepazīstināja ar savu novadu un cilvēkiem, būdams lepns, ka viņu vidū ir ne tikai čakli uzņēmēji un lauksaimnieki, bet arī sportisti, pat viens olimpietis, vairāk nekā 20 mākslinieciski kolektīvi, to vidū aktiermākslas, deju kolektīvi, un, protams, kori. Par deju kolektīvu azartiskajiem priekšnesumiem varējām pārliecināties paši savām acīm, mūs priecēja ģimnāzijas deju kolektīvs „Rūsiņš” , (vad. E.Ķikuste) un kultūras centra vidējās paaudzes deju kopa „Ratiņš”, (vad. K.Vents). 
   LOB biedrus sveica arī  brālības nākamā salidojuma norises vietas - Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs IndulisTrapiņš, daloties pārdomās, ka laiks, kurā dzīvojam šobrīd, ir ne mazāk saspringts kā pirms 25 gadiem…
   Tālāk salidojuma dalībniekus gaidīja tradicionālā fotografēšanās, pēc kuras devāmies uz Gulbenes evaņģēliski Luterisko baznīcā, lai īsā svētbrīdī nedaudz atslēgtos no pasaulīgās steigas. Pie baznīcai skatāms 1883. gadā draudzes uzceltais piemineklis Mārtiņam Luteram sakarā ar viņa 400. dzimšanas dienu.  Savukārt baznīcai pretī, otrpus ielai atrodas piemineklis, veltīts par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem, celts 1929. gadā pēc E.Ābeltiņa meta. Pēc Otrā pasaules kara nopostīts, atjaunots 1992. gadā  (tēln. O.Feldbergs). Godinot par Latvijas brīvību  kritušos cīnītājus, tika nolikti ziedi. Jāteic, ka Gulbenes baznīca var lepoties ar savdabīgu altārgleznu,  kuru 1958. gadā gleznojis novadnieks Indulis Ranka.  
    Svētbrīža izskaņā, visiem dziedot Sibeliusa komponēto „Ved mani, Dievs” ar novadnieces Minnas Dzelzkalnes , literārais vārds – Tirzmaliete, vārdiem, bija jādomā ne tikai par cilvēka, bet arī par dziesmas likteņiem. Lai atceramies, ka Tirzmalietes populārākais dzejolis ir „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme". 
    Pēc svētbrīža  mūsu ceļš veda tālāk uz Liteni, traģisku vietu, kur 1941. gada jūnijā sākās latviešu virsnieku moku un iznīcības ceļš. Tā paša gada vasaras beigās netālu no Latvijas armijas vasaras nometnes pēc hitleriskās Vācijas armijas pavēlēs tika nošauti arī 200 mierīgie iedzīvotāji, pārsvarā ebreji. 2001. gadā 14. jūnijā Litenes kapos atklāja „Sāpju sienu”. Godinot iznīcināto piemiņu, arī tur nolikām ziedus. Mums bija iespēja uzklausīt Litenē dzīvojošo novadpētnieku Jāni Zvaigzni, grāmatas   „Jūnijs, Litene, 1941” autoru, kurš kaismīgi runāja ne tikai par pagātni, bet arī par to, kas pasaulē notiek šodien. Zvaigznes kungs lūdza mūžam neaizmirst, ka :”Litene ir svēts vārds, Litene - svēta vieta. Visa Latvija ir svēta vieta.”  Tikšanās izskaņā tika izteikts aicinājums par godu Latvijas 100 - gadei izveidot vietu, kas sākas ar Gaismu -  visas tautas Saules pulksteni, kura stari būtu redzami tālu…   
    Pēc gardām pusdienām, kas bija sarūpētas Litenes skaistās dabas ielokā, devāmies uz Ozolkalnu. Beļavas pagasta Ozolkalnā, bijušās Ozolkalna pamatskolas vecās ēkas telpās iekārtots muzejs, veltīts Imantam un Gido Kokariem, abiem mūsu lieliskajiem kordiriģentiem, mūzikas pedagogiem, izcilu mūzikas kolektīvu dibinātājiem un vadītājiem. Leģendārie dvīņubrāļi savulaik mācījušies Ozolkalna skolā un tieši pie skolas arī notika abu 95 gadu jubilejas koncerts „BrāliBrāli”. Imanta dēla, vitālā diriģenta Ulda Kokara vadībā dziedāja vietējie jauktie kori, sieviešu un vīru kori, koncerta norisi atraktīvi vadīja aktieris Guntis Skrastiņš, zināmā mērā arī vietējais, jo Lejasciemā atrodas Gunta vasaras mītne. Tomēr jubilejas koncerta toni lielā mērā noteica pats jubilārs. Tikai daži no Gvido Kokara izteicieniem, viņa godināšanas laikā: ” Es cienu personības. Pats arī gribu būt persona.”  Kad kāds no sveicējiem pasniedzis viņam ko ēdamu, sakot - lai ēd veselīgi, jubilārs moži attrauc:” Es ēdu to, kas man gribas.” Saņemot vēl nākošos suminājumus, atskan:  „Beigts var palikt. Tagad man gribas pilnīgi dzīvot!”  Uz LOB sveicieniem, diriģents nesatricināmā mierā paziņo: „Es dzīvošu tikai tik, ilgi, cik es pats gribēšu.”  Un kad viņa dibinātā kora  „Daile” pārstāvis mēģina kavēties pagātnē, jubilārs strauji pārtrauc: „Šeit vēsturi nevajag. Improvizēt vajag!”  Jāteic, ka līdzīgi gaviļniekam, arī pats koncerts ir spēka pilns.
   LOB salidojuma noslēgums notiek gleznainajā Lejasciemā. Gardas vakariņas, Lejasciema tautas mūzikas kopas izjusti, dziesmoti sveicieni, iespaidi un vēlējumi… Tik piesātināti un bagātīgi aizrit šī neparastā diena, kuras izskaņā gluži simbolisku nozīmi iegūst vārdi, kas piemiņai lasāmi uz lodīšu pildspalvas - „Kas labi domā, tas gudri dara.”

Lia Guļevska