Dr. hist., Dr. habil. art. Juris Urtāns ir LZA akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Ernesta un Arvīda Brastiņa balvas laureāts, vairākkārtējs Folkloras Gada balvas ieguvējs, saņēmis Barikāžu piemiņas zīmi, ir Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, Latvijas Ordeņu brālības biedrs. Viņa zinātniskās intereses - pilskalni, kulta vietas, gaisa un zemūdens arheoloģija, arheoloģija un folklora, arheoloģiskās vietas kā kultūrvēsturisks fenomens. Profesora publikāciju kopskaits tuvojas1700, tostarp 300 zinātniskas publikācijas un 57 grāmatas, tajā skaitā - 12 monogrāfijas. Juris Urtāns ir vienīgais Latvijas arheologs, kuram pašam ir savs pilskalns, kura uzturēšanai un kopšanai ar lielu mīlestību tiek veltīts viņa brīvais laiks.
Martā notika Jura Urtāna grāmatas Jaunatklātie pilskalni Latvijā. 1998.2021., ko izdevusi Latvijas Kultūras akadēmija, atvēršanas svētki. Grāmata bagāta ne tikai atklājumiem, bet arī fotoattēlu klāstu. Notikums Latvijas kultūrvēsturē ir tik ievērojams, ka LOB ar savu biedru vēlējās par to parunāt īpaši. Juris Urtāns laipni atsaucās.
-LOB vārdā apsveicu jūs ar jauno grāmatu! Ļoti iespaidīga!
-Paldies.
-Profesijas izvēlē Jums savulaik grūtības nesagādāja?
URTĀNS: Tā tas bija. Jau puikas gados strādāju tēva izrakumos pilskalnos, Daugmales , Aizkraukles pilskalnā u.c., līdz 70-to gadu vidum. Toreiz gan tas bija nedaudz savādāk. Pēc tam sāku strādāt pats.
- Latvija tiek uzskatīta par pilskalnu zemi. Cik mums ir apzinātu pilskalnu?
- Cipars ir dīvains. Es teiktu, ka kopā ar šiem pēdējos trīs gados veiktajiem atklājumiem, tās ir 482 valsts aizsargātas arheoloģiskas vietas, kuru nosaukumā ir iekļauts vārds pilskalns. Pēdējos četros gados atklāts vairāk pilskalnu nekā iepriekšējos 70. Taču šis skaitlis ir mainīgs pilskalni tikuši iznīcināti, tiek atklāti jauni
Es teiktu, ka vizuāli pilskalni ir visnozīmīgākais Latvijas arheoloģisko pieminekļu veids.
-Kas ir pilskalnu raksturojošie elementi?
- Jēdzienam pilskalns ir divējāda nozīme. Tā apzīmē gan kalnus, kuros uzbūvētas vācu krustnešu pilis, gan tādus no zemes veidotus nocietinājumus, kas raksturo vietējo tautību dzīvi viņu koka pilīs pirms vācu krustnešu iekarojumiem. Mani interesē pēdējie un tiem ir četras galvenās pazīmes: mākslīgie pārveidojumi, kultūrslānis, piemērotas vietas izvēle, folklora un nosaukums, kas šobrīd gan jau zudis. Sekundārās pazīmes varētu būt vecie ceļi, ūdens klātbūtne, īpaši augi. Pēc vienas pazīmes nekad nepateiksi, bet ja vairākas sanāk kopā
Pilskalnam ir savs kultūrslānis, no zemes atšķirīgs.
-Cik gadu darbs atspoguļots jūsu jaunajā grāmatā?
- Latvijā pilskalnu meklēšana un atrašana sākusies jau kopš 18.gs. beigām. Nomainās baltvāciešu laikmets, nāk nacionālais, tad ir Ernests Brastiņš, tad pēckara laiks
Šajā grāmatā apkopots pēdējo četru gadu darbs. Kāpēc tagad ir tāds sprādziens? Tāpēc, ka kopš 2018. gada ir šīs jaunās tehnoloģijas - LIDAR (Light Detection And Ranging) atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu jeb aerolāzerskanēšana, kur ieraugāms ne tikai pilskalnu, bet viss reljefs. Tehniskās metodes ir ļoti attīstījušās, tu sēdi pie datora, skaties un ieraugi. Vairs nav jāiet pa neizbrienamām, pamestām vietām, īpaši Latgalē, kas faktiski nav iespējams.
- Jūs taču negribat teikt, ka grāmatu sarakstījāt, sēdēdams pie datora?
-Lielā mērā, jā. Tehniskās iespējas aug, pirmkārt, jau militāristu vajadzībām, bet paiet 10,20,30 gadu un tas aiziet plašumā. Šajā darbā iesaistījās turpat 40 cilvēku, kuri sēdēja pie ekrāniem, skatījās, pētīja, ieraudzīja it kā aizdomīgas vietas, līdz šīs ziņas atnāca līdz manīm. To vajadzēja pārbaudīt, braukt uz vietas, meklēt
Lielākā daļa Latgalē. Tagad jau mēs skatāmies zem zemes. Mēs redzam zem zemes, bet īsti nesaprotam, ko redzam. Ne visos gadījumos tas pilskalns arī parādījās. Grāmatā apkopoto jauno pilskalnu atklāšana ir kopdarbs, iesaistoties cilvēkiem, kas aizraujas ar šo karšu pētīšanu datoru ekrānos. No 86 grāmatā iekļautajiem pilskalniem 79 atklāti pēdējos trijos gados, tieši pateicoties LIDAR.
-Jūsu nākošais solis?
- ( Smaidot) Jāmet miers. Uz savu pilskalnu es tāpat braucu
Projektā ir uztaisīt visas Latgales pilskalnu reģistru, bet saliekot to kopā ar folkloru. Jo tā folklora ir aizgājusi kaut kur pazemē.
-Cik Latvijā vispār varētu būt pilskalnu? Kas vēl nav apzināti?
- Cik Latvijā pavisam, tā ir tā pelēkā zona varbūt ir, varbūt nav. Ļoti daudz pilskalni ir noarti. Ja tur 300, 500, 700 gadus ar, tad pa metriem to noar uz visām pusēm un tagad tas viss pāraudzis mežā. Ļoti daudz tās agrārās paliekas, ko mūsdienu cilvēks vispār nesaprot, sevišķi Latgalē, kur bija šņoru zeme.
-Šņoru zeme? Pirmo reizi dzirdu. Ko tas nozīmē?
- Iedomājieties, sādžai ir kopīgs īpašums, 10, 20 mājas, katrai mājai vēl ir viņas daļas. Vienā mājā divi saimnieki, vienā viens utt. Visu aramzemi, kas ir kopīga, sadala attiecīgi vienādās daļās - garās šnorēs. Zemi izlozēja - kuram ir kura šnore, kur sēja gan ziemājus, gan vasarājus, mūžīgā cīņa kam tā šnore labāka, kam sliktāka. Tā pastāvējusi simtiem gadu.
-Paldies par šo sarunu, par jūsu grāmatu, par visiem tiem brīnumiem, ko ar jūsu palīdzību arī man bija iespēja skatīt datorā, šnoru zemi ieskaitot. Pilskalnu izzināšanas process Latvijā turpinās. Lai jums veicas!
Atpakaļ
