LOB – 2020. gada rudenī LIKTEŅDĀRZĀ
06.10.2020

---

„Skaidrību meklēt tikai rītdienā ir naivi, visbiežāk to atklāj tieši vakardiena”.
/Zigmunds Skujiņš/

Šī gada rudens LOB biedrus iepriecināja ne tikai ar brīnišķīgu laiku, bet arī ar emocionālu braucienu uz Likteņdārzu. Tā nebija tikai ekskursija vien. Nelielā sala Daugavā pie Kokneses ikvienam tās apmeklētājam raisa plašu emociju gammu, kuras moto varētu būt mūsu Tautas rakstnieka Zigmunda Skujiņa tikko citētais ietilpīgais teikums. 3.oktobrī jau līdzās esošajiem piemiņas kociņiem LOB biedriem Jānim Graudonim, Nikolajam Skujam un Osvaldam Štrausam, gods tika atdots arī sabiedriskajam darbiniekam, Saldus Politiski represēto apvienības vadītājam, Latvijas Ordeņu brālības domes loceklim Imantam Raļļam. Klātesot I.Raļļas dzīvesbiedrei un meitai ar mīlestību tika iestādīts viņam veltīts ozoliņš. Ļoti jaukas un zinošas gides pavadībā izstaigājām visu Likteņdārzu, kura sirds ir Amfiteātris, kas nosacīti atdala dārza pagātnes un nākotnes daļas. Savukārt pašu Amfiteātri ieskauj kanāls, kurā simboliski savāktas upuru un cietušo asaras. Kanālu apjož monumentāls pelēko akmeņu krāvums „Sirmais saulriets” - vairāk nekā 50 000 laukakmeņu, kurus savu tuvinieku un dzimtas piemiņai cilvēki veduši no visas Latvijas, radot Patvēruma un Drošības sajūtu. Krāvuma iekšējā lokā goda sardzē stāv 37 ozoli, 72 Latvijas pašvaldību veltījums savu novadu politiski represēto piemiņai. Par Likteņdārzu varētu stāstīt ilgi, taču vislabāk tur būt, visu apskatīt un izjust katram pašam. Šo projektu atbalstījuši vairāk nekā 500 000 cilvēku, Likteņdārzu jau apmeklējuši viesi no vairāk nekā 50 valstīm. Mūsu Likteņupes Daugavas krastos tā ir ne tikai piemiņas vieta pagātnei, bet arī iedvesma un spēks Nākotnei.

Tālāk devāmies uz turpat līdzās esošo Koknesi, kas rakstos pirmo reizi minēta jau Indriķa hronikā. Šobrīd Kokneses muižas ansambļa renovētajā klēts mājā atrodas krodziņš „Rūdolfs”, kur mūs gaidīja gardas pusdienas. Nosaukums „Rūdolfs” nav nejaušs, Rūdolfa Blaumaņa klātbūtne jaušama vai ik solī, sirdī jau noteikti. Lai atceramies, ka no 1885.-1887. gadam viņš Koknesē strādāja par rakstvedi un bija   Kokneses muižas pārvaldnieka māceklis. Tieši šeit Blaumanis guva ierosmi vienam no saviem vispopulārākajiem darbiem – novelei „Purva bridējs”, kas 1905.gadā pārtapa lugā „Ugunī”, jaunā muižas rakstveža Aldera tēlā iemiesojot rakstnieka paša pārdzīvojumus. Apziņa, ka arī vieta, kur 1900.gadā pie Pērses ietekas Daugavā tika izveidots Kokneses parks, glabā Blaumaņa soļus, aicināja pa to staigāt gluži citām izjūtām. Te atrodas viduslaiku Kokneses pilsdrupas, aug daudz dažādu sugu koki un reti sastopamas savvaļas puķes. Kā atgādinājums par appludināto Pērses ūdenskrituma gleznaino ainavu, vienā no parka dīķiem izveidots Pērses ūdenskrituma atveids vairāk nekā 5 m garumā un 1,5 metru augstumā virs ūdens līmeņa, kas diennakts tumšajās stundās tiek skaisti izgaismots, atjaunots arī Velna pagrabiņš. Dižākā Kokneses parka skulptūra ir 11 metrus augstā, tēlnieka Ģirta Burvja veidotā koka skulptūra "Mūžībai".

No Pērses senajām pastaigu vietām uz Kokneses muižas parku pārcelta arī strūklaka Fauna galva. Kokneses informācijas centrā, kas turpat netālu no parka, mūs sagaidīja neparasta un negaidīta iespēja – redzēt Pērses ūdenskritumu pirms tā appludināšanas fotogrāfijās un filmā. Centrā varējām arī iegrimt krāsu burvībā, ko radījusi māksliniece Inga Šlesere Gražule. Kokneses muižas parks ar savu ainavu un apskates objektu bagātību pārsteidza nevienu vien Kokneses pazinēju. Tālāk mūsu ceļš veda uz „vietu, kur gaisma Daugavā dzimst” - uz Aizkraukli, konkrēti uz „Kalna Ziediem”, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, kura pastāvīgā ekspozīcija „Daugavas krastu likteņstāsti” veltīta novada vēsturei sākot ar akmens laikmetu. Muzejs, dibināts 1973. gadā, atrodas Kalna Ziedu viensētas vietā un ēkas uz bijušajiem pamatiem atjaunotas tik prasmīgi, ka ne tikai atbilst tipiskam Vidzemes sētas plānojumam, bet arī vizuāli izskatās senas. Brīvdabas ekspozīcijā apskatāmi arī bišu stropi ar piederības zīmēm un Latvijā reti sastopami viduslaiku kapu pieminekļi - riņķa krusti. Arī Kalna Ziedu Upurozola stumbrs (cilvēku un dabas stihiju postīts) 2013. gadā no Pļaviņu HES ūdenskrātuves malas pārvietots uz muzeja pagalmu, lai saglabātu to nākamajām paaudzēm.

Muzeja izstāžu zālē varējām aplūkot gan gleznas, kad keramikas brīnumdarbus, ko radījušas novada mākslinieces. Iespaidi patiešām bagāti. Mūsu sirds paldies visiem - kas šo braucienu organizēja, kas veda, rādīja, stāstīja un iedvesmoja.

Paldies Edmundam Būmanim, Annai Eglienai un Kamenai Kaidakai par fotomirkļiem. 

Lia Guļevska

 

Ielādēju...