LOB Domes sēde 2022.7.12 un I.Lancmaņa darbu izstāde.
12.12.2022

---

  

LOB Domes sēde 2022.7.12 un I.Lancmaņa darbu izstāde.

 

Šī  LOB Domes sēde notika Nacionālā  Mākslas muzeja telpās. Kā vienmēr gada beigās priekšsēdētājs Juris Griķis iepazīstināja ar LOB budžeta ieņēmumiem un izdevumiem, Māra Kokina atgādināja par tradicionālo pilnsapulci 2023. gada 7.janvārī , kurā visus varētu priecēt brālības biedres J.Mediņa  Rīgas Mūzikas vidusskolas  klavieru nodaļas vadītājas Guntas Božas audzēkņu koncerts, savukārt māksliniece Vija Dzintare  ielūdza uz savas grāmatas „Lokā” atvēršanas svētkiem 16.decembrī plkst. 16.00  LU Akadēmiskajā bibliotēkā.

2022. gads LOB biedriem jaunu grāmatu ziņā bijis dāsns. Klajā nāca Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Ilgoņa Bērsona Biobibliogrāfija II. Tās pirmajā daļā ir LZA viceprezidenta akadēmiķa O.Spārīša un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja A.Jundzes esejas, dzejnieku A.Vējāna, U.Ausekļa, A.Auziņa un M.Laukmanes veltījumi autoram. LZA goda doktora, literatūrzinātnieka un rakstnieka Ilgoņa Bērsona bibliogrāfijā apkopoti viņa publicēto zinātnisko, populārzinātnisko, literāro, sastādīto darbu, interviju bibliogrāfiskie apraksti (monogrāfijas, publikācijas presē un dažādos krājumos), kā arī autora komentāri, viedoklis par dažādiem jautājumiem citu autoru publikācijās. Uzrādīta arī literatūra par I. Bērsona dzīvi, zinātnisko un sabiedrisko darbību. Biobibliogrāfiju ievada Ilgoņa Bērsona autobiogrāfija, papildināta ar fotoattēliem no autora dzīves, darba gaitām, zinātniskās un sabiedriskās darbības. Bibliogrāfija veidota pēc autora dotās informācijas un sastādītājas apzinātajām publikācijām.

Rudenī tika atvērtas arī divas Lias Guļevskas grāmatas. Apgādā „Jumava” izdotā viņas sastādītā - „Raimonds Pauls. Skanošs un klātesošs”, kas apkopo bagātīgu iespaidu klāstu, atmiņas no Maestro koncertiem un tikšanās reizēm daudzos Latvijas novados un koncertzālēs, kā arī citviet pasaulē. Un -„Mihails Kublinskis. Lielais noslēpums”, veltīta Nacionālā teātra talantīgajam režisoram, kurā atmiņās dalās daudzi viņa kolēģi un laikabiedri. 

Pēc  šīs LOB Domes sēdes visiem bija unikāla iespēja apskatīt  Rundāles pilskunga, gleznotāja Imanta Lancmaņa personālo gleznu izstādi. Pats mākslinieks sacījis, ka skatoties, kā šī izstāde top, viņš juties kā sapnī. Tieši tāpat jutāmies arī mēs, šos darbus aplūkojot. Jebkuri vārdi te par sīkiem. Cieņa un apbrīna! Imants Lancmanis radījis kaut ko vārdos neaprakstāmu, līdzās individuāliem darbiem  arī daudzas tematiskas gleznu kopas, to vidū cikli „Kalēti”, „Piektais bauslis. Revolūcija un karš”, „Lieldienu cikls”, „Ozolu cikls”, „Bībeles stāsti”, „Nāves deja”. Savulaik  intervijā žurnālam „Mistērija” Imants Lancmanis man pastāstīja kādu neparastu atgadījumu, ko viņš piedzīvojis, gleznojot ciklu „Piektais bauslis. Revolūcija un karš”. Nevaru atturēties nedaloties ar nelielu šī stāsta fragmentu: 

 „LANCMANIS: 2010. gadā „Rīgas Laikā” nopublicēju rakstu ar garu nosaukumu: „Ko gribēja teikt poručiks Isakovs  jeb labi domātas pamācības Ukrainas pilsētas Koveļas jaunavām 1916. gada 16. aprīlī.” No 1916. gada 26. jūlija līdz 8. augustam ap Koveļu notika  kauja, kuras rezultātā austriešiem izdevās nostabilizēt fronti. Strādājot pie gleznu cikla un risinot tēmu par Pirmo pasaules karu un briesmīgajiem nāves sodiem, man no interneta sāka nākt ārā fotogrāfijas.

– Kādā veidā?

– Gluži pārdabiskā. Sākumā domāju, tā ir sagadīšanās. Vēlāk radās iespaids, ka, izmantojot internetu un jūtot manu interesi, bet, galvenais, manu līdzjūtību, kādas mieru neatradušas dvēseles meklēja kontaktu. Īpatnēji, ka 2/3 no visa foto klāsta, kas vispār bija atrodami internetā par nāves sodiem un karātavām, attiecās uz Koveļu. Toreiz Koveļa ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, tā bija Volīnijas guberņa. Austroungārijas armijas Galicijā un Serbijā Pirmā pasaules kara laikā sarīkoto masveida nāves sodu vidū iecienītākā bija pakāršana. Un lūk, man sāka nākt nāves sodu fotogrāfijas. Ciklā bija paredzēta glezna ar Galīcijas karātavām. Kad sāku internetā – ebay meklēt Galīciju, mistiskā ritmā, dīvainos datumos no interneta sāka nākt ārā vesela rinda dīvainu fotogrāfiju, kas gan attiecās nevis uz Galīciju, bet kaimiņos esošo Volīnijas pilsētu Koveļu. Nevis karātavas vispār, bet vieni un tie paši upuri. Un to vidū kāds poručiks Isakovs, izbēdzis krievu karagūsteknis, partizānu grupas vai vienkārši laupītāju bandas vadonis. Visas šīs sakarības bija vairāk nekā pārdabiskas. Es sapratu, ka viņi kaut ko no manis grib. Un ziniet, ar ko tas beidzās? Es šīs fotogrāfijas nopirku un aizsūtīju vienam vēsturniekam, kurš dzīvo Koveļā. Aizsūtīju  ar lūgumu noturēt aizlūgumu Koveļas upuru dvēseles mieram. Viņš ir polis, katolis, un to izdarīja. Pēc tam foto uzbrukums apstājās. Tikai tad es sapratu, ka internets ir kļuvis par tādu vidi, kur realizējas un var izpausties mirušie.

– Gari juta, ka jums viņu ir žēl.

– Droši vien. Tas ir pats galvenais moments, kas rada lietu sakustēšanos. Jūs varat noskatīties ar garlaikotu interesi, nekas nenotiks. Bet brīdī, kad cilvēks ir ļoti saviļņots un, ja viņš jūt līdzjūtību. Ieskatās… Un pārņem sev svešas sāpes, bēdas. Redziet, tāpēc arī ir šis mans gleznu cikls. Tajā ir ne tikai bailes no kara. Tur vairāk ir neizpratne un šausmas par to, kādā veidā cilvēki kara apstākļos degradējas. Es varu saprast, ka no ierakumiem šauj cits uz citu. Bet es nekādi nevaru saprast, ka zaldāts aukstasinīgi pakar zemnieciņu un sev iestāsta vai citi viņam iestāsta, ka šis zemnieks ir bīstams spiegs. Tajā pašā Galīcijā dažu mēnešu laikā nogalināja 30 000 cilvēkus. Kāda milzu paranoja!

Labi, austriešu armija vairs nekar galīciešu zemniekus, taču ārkārtīgi naidīga jau ir kļuvusi pati sabiedrība, turklāt visur pasaulē. Lielais kara naids tagad izšķīdis neskaitāmās mazā naida šķembās, personīgajā naidā pret ģimenes locekļiem, pret darba biedriem, pret visu pasauli. Šī agresivitāte, kuru vairs nevar izlādēt kara apstākļos, kļuvusi varbūt vēl briesmīgāka. Tā ienaidnieku meklē nevis svešumā, kā 1914. gadā, bet tepat uz vietas: te, lūk, ir darbabiedrs, kuram veicas labāk nekā man, noziedzīga valdība, ļauni politiķi, ģimenes locekļi, kas neklausa. Tas viss pārvērties par ikdienas naidu, ikdienas nežēlību.

– Piecus gadus pēc jūsu dzīvesbiedres Ievas aiziešanas, Kara muzejā atklāja jūsu gleznu ciklu „Piektais bauslis. Karš un revolūcija”. Vai gleznošana bija veids, kā gluži cilvēciski atgūt līdzsvaru?

– Jā, jā. Es dzīvoju citās bēdās, vairoties no savējām. Tieši tā. Un tas ir ļoti būtiski, jo, redziet, darbošanās pie šī cikla jau nebija gleznošana. Tā bija ieslīgšana tajā visā. Tas, ko šajos trijos gados izskatīju foto, ko izlasīju, ko pārdzīvoju… Tas lielā mērā iedarbojās kā terapija. Atbrīvoja arī no maniem kara iespaidiem, arī no revolūcijas. Revolūcija ir cita lieta. Esot tajā vidē, vienmēr ar skumjām domāju: kāpēc Piektajā gadā vajadzēja izdarīt to un to, un to? Laupīt Latvijai gandrīz vai pašus labākos mākslas pieminekļus, kas vispār bija. Gan celtnes, gan mākslas kolekcijas. Arī šī trauma bija jādziedina. Pēc cikla uzgleznošanas beidzās arī tā. Un es konstatēju, ka pie tā, pie kā esmu strādājis, vairs negribas atgriezties. Tāpat ir ar heraldiku – uzrakstot grāmatu, cikls ir noslēdzies.” 

                                                                                            Lia Guļevska.

 

Ielādēju...