72436

Tautas dzīvā dvēsele
29.08.2016


Latvijas Ordeņu brālības gadskārtējais salidojums notiek 20.augustā Gulbenē. Latvijas Ordeņu brālība ir brīvprātīga organizācija, kuras rindās ir ļaudis, kas saņēmuši augstus Latvijas Valsts apbalvojumus. Kopā ar citiem Ordeņu brālības biedriem man ir izdevība piedalīties salidojumā.

  Gulbene ir ļoti latviska un viena no labāk sakoptajām Latvijas pilsētām, izveidojusies tur, kur līdz XIII gadsimtam bija Tālavas novada letgaļu pilskalns, pašā attālākajā Vidzemes malā blakus Ziemeļlatgalei netālu no robežas, kuras Krievijas pusē tagad palicis kādreizējais Latvijas Abrenes novads, vai Pie-tālava, ko krievi dēvē par Pitalovo. Pēc ļoti lietainajām un neparasti vēsajām augusta pirmajām dienām uzaust saulains rīts, kad divos autobusos dodamies pa Vidzemes šoseju uz austrumiem. Gulbenē pie ēkām plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, jo nākamā diena, 21.augusts ir Latvijas valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas 25.gadadiena.

Nāk atmiņā Raiņa dzejas rindas, kas lasāmas uz piemiņas plāksnes pie Gulbenes stacijas ēkas, no kuras padomju periodā 1941.-1949.gadu laikā aizrestotos lopu vagonos daudziem Latvijas iedzīvotājiem aizsākās tālais moku ceļš uz izsūtījuma vietām Krievijas ziemeļos un Sibīrijā:

                                                “Turies, tautas dzīvā dvēsele!

                                                Lauza tikai tavus bērnus,

                                                Nemirst tava dzīvā dvēsele,

                                                Tavam garam gala nava.”

Pie Gulbenes Kultūras Centra ēkas salidojuma dalībniekus sagaida pūtēju orķestra skaņas. Pēc reģistrācijas un rīta kafijas visi dodas uz lielo zāli. Tiek ienesti Gulbenes novada un Latvijas Ordeņu brālības karogi. Kopīgi tiek dziedāta Latvijas himna – tautas lūgšana: “Dievs, svētī Latviju!” . 

Novada Domes priekšsēdētājs Andris Apinītis saka apsveikuma vārdus. Uzrunā izskan prieks par divdesmit pieciem Latvijas atjaunotās neatkarības gadiem un pārliecība par Gulbenes  novada ilgtspējīgu attīstību ar labām nākotnes perspektīvām.

Uz skatuves Gulbenes ģimnāzijas deju kopas “ Rūsiņš” staltie, izskatīgie un iznesīgie puiši un spriganās meitenes, un pēc tam uzstājas arī vidējās paaudzes kolektīva “Ratiņš” brašie vīri un sievas. Atraktīvie deju priekšnesumi liecina, ka tautas dvēsele par spīti pārdzīvotajām iepriekšējā gadsimta grūtībām un ierobežojumiem joprojām ir dzīva. Pārciestajos pārbaudījumos nav zudusi tautas dvēseles daile un saglabāts tās vitālais spēks. 

Viesmīlīgie gulbenieši pavada salidojuma dalībniekus uz Vecgulbenes muižu pilsētas pievārtē. Tā ir senā pilskalna un vēsturiskā pilsētas pirmsākuma vieta. Pie pieminekļa kritušajiem par Latvijas brīvību te varam nolikt ziedus.

Par Gulbenes draudzes saziedotajiem līdzekļiem uzceltais piemineklis atklāts pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1929.gadā. Padomju periodā tas ticis nolīdzināts līdz ar zemi, bet 1992.gadā tēlnieka Ojāra Feldberga vadībā atkal atjaunots.

Parkā kalnā paceļas Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca, kur salidojuma dalībnieki var piedalīties svētbrīdī. Mācītāja prombūtnes laikā svētbrīdi vada evaņģēlists baltā tērpā ar staltu stāju. Ērģelniece spēlē prelūdiju. Dalībniekiem pie ieejas tiek pasniegtas dziesmu grāmatas, lai varētu dziedāt kopā. Dziesmas pazīstamas: senā angļu melodija “Šī zeme Tava, Dievs” ar Viktora Baštika tulkotiem un atdzejotiem vārdiem un Sibeliusa melodija“ Ved mani, Dievs” ar Tirzmalietes vārdiem. Svētbrīža noslēgumā evaņģēlists saka “Mūsu Tēvs..” lūgšanu.

Izejot no baznīcas, parka malā saklausām upītes straumes čalojošās skaņas. Novadpētniecības muzeja ļaudis zina pastāstīt, ka Krustalīces upīte, kas met līkumu ap kādreizējo pilskalnu, ir Pededzes pieteka un ieplūst tālāk Daugavas pietekā Aiviekstē. Otrs Krustalīces upītes nosaukuma variants ir Kristalīce, kas atbilst vēstures liecībām par kristietības pirmo ienākšanu Tālavas novadā no austrumiem līdzīgi kā tas bijis Latgales Jersikas novadā. Kristalīces upītē slāvu misionāri kristījuši vietējos letgaļus. Tātad slāvu vidū bijuši arī kristīgi misionāri, ne tikai Ivana Bargā un vēlāko laiku krievu iekarotāji. Tāpat kā daudzu citu pasaules tautu dvēselē saskatāmas gan gaišās, labestīgās, gan arī tumšās, negatīvās un kareivīgās iezīmes.

Litenē Pededzes līču krastos brīvā dabā koku paēnā klāti pusdienu galdi salidojuma dalībniekiem. Labi, ka nelīst lietus, kā iepriekšējās dienās, bet spoži spīd saule. Simtgadīgo liepu un ozolu audzes glabā traģisko 1941.gada jūnija notikumu līdz galam vēl pilnībā nenoskaidrotos noslēpumus, kad pēc padomju okupācijas Latvijas armijas vasaras nometnēs karavīri un virsnieki tika atbruņoti, uz vietas nošauti vai lopu vagonos izsūtīti uz Krievijas Tālo Ziemeļu un Sibīrijas spaidu darbu nometnēm, kur lielākā daļa no tiem necilvēcīgos apstākļos gāja bojā. Traģiskos notikumus pieminot, apstājamies Litenes kapos, pie 11 krustu memoriāla. Šie krusti simbolizē ne tikai 11 atrastos nogalinātos, bet arī tos daudzos, kuru pīšļi nekad netiks atrasti. Pieminekļa materiāls – viena veida granīta vienāda izmēra akmens bloki ar atšķirīgu virsmas faktūru un dažādu plastikas dziļumu. Pieminekļa kompozīciju perfekti izveidojis akmeņkalis Ivars Feldbergs.

Pēcpusdienā salidojuma dalībniekiem ir iespēja Beļavas pagasta Ozolkalnā diriģenta Gido Kokara 95 gadu jubilejā viņa dzīvojamās mājas dārzā noklausīties brīvā dabā koru sadziedāšanos, kurā kopā ar saviem kādreiz vadītajiem koru kolektīviem piedalās pats jubilārs. Dziesmu spēks un daile apliecina, ka tautas dvēsele ir dzīva.

Novakarē salidojuma dalībnieki dodas uz Lejasciemu. Lejasciems ir rakstnieces un domātājas Zentas Mauriņas dzimtā vieta. Pie Lejasciema, uzņemot sevī pietekas Tirzas ūdeņus, līkumainā Gauja atrod savu īsto virzienu un ceļu uz jūru. Kultūras namā notiek salidojuma noslēgums, un dalībnieki autobusos dodas atpakaļ uz Rīgu.

Pēc nakts atpūtas viesnīcā ir iespēja agrā svētdienas rītā apstaigāt Gulbenes ielas, apstāties parkā pie Domes nama, pie strūklakas “ Pakur, pakur ”, kā arī ieiet Spārītes parkā. Parku kā dāvanu savai jaunajai sievai Marisai XIX gadsimtā izveidojis barons Heinrihs fon Volfs. Parkā ir divi mākslīgi ezeriņi ar salām, uz kurām kādreiz bijušas izvietotas vairākas eņģeļu skulptūras, kas tagad nav saglabājušās. Simtgadīgie koki zaļo un šalc vēl tagad. Pie parka stalti paceļas Gulbenes bijušās komercskolas ēkas, kurās tagad ir Gulbenes ģimnāzija un turpat blakus skolēnu sporta stadions. 

Gulbenes panorāmā izceļas 1998.gadā Vidus ielā uzceltās Vissvētākā Sakramenta Romas katoļu baznīcas divi torņi.

Priecājos par iespēju piedalīties Gulbenes baptistu draudzes dievkalpojumā un dodos pa Ozolu ielu, kas ir īsta ozolu aleja, uz  dievnamu.

Gulbenes baptistu draudzes pirmsākumi ir Pirmā Pasaules kara gados, kad Kurzemes bēgļi, ierodoties Gulbenes novadā, nodibināja Velēnas baptistu draudzi. Brazīlijas izceļošanas laikā draudzes darbība ievērojami samazinājās, bet nepārtraucās. Padomju periodā Velēnas draudze zaudēja savas telpas. Valdošajam režīmam neizdevās draudzi likvidēt. Draudze savus dievkalpojumus turpināja noturēt Velēnas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas draudze pārtapa par Gulbenes baptistu draudzi, kas pulcējās uz saviem dievkalpojumiem Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā.

Pirms 25 gadiem Gulbenes baptistu draudze ar Latvijas Baptistu draudžu savienības (LBDS) atbalstu iegūst savā īpašumā ēku Ozolu ielā 29. Graustam līdzīgajā namā izdodas iekārtot piemērotu dievkalpojumu telpu, kas tiek svinīgi atklāta 1991.gada 10.oktobrī.  

Tajā laikā Gulbenes baptistu draudzes vadību uzņemas mācītājs Pēteris Krievs (1915.g.15.IV- 2000.g.18.VIII). Pētera Krieva dzīves stāstu var izlasīt Andreja Arāja grāmatas “Latviešu baptistu darbinieki” pirmajā sējumā, kas izdots 1992.gadā Toronto, Kanādā. Uz Pētera Krieva dzīves gājumu vistiešāk var attiecināt šī raksta sākumā citētās Raiņa dzejas rindas par latviešu tautas dzīvo dvēseli. Pētera Krieva dzīvā dvēsele izturēja un radošais gars nepagura, jo veldzējās Dieva Gara spēka avotā. To apliecina Pētera Krieva dzejoļi krājumos “Dodies uz augšu ”un “Kāp kalnā.” 

Madonas Meirānos un Visagalā ir Pētera Krieva dzimtās vietas, kur dzimis arī Latvijas neatkarības cīņu varonis Oskars Kalpaks. Pēteris Krievs saka, ka piedzimis un uzaudzis graudnieku ģimenē. Viņam nav svešs vienkāršo zemkopju darbs, dzīves grūtības, lauku sadzīve un nacionālās tradīcijas. Par viņa nesalaužamo veselību un fizisko spēku liecina viņa drosme un uzņēmība braukt ar divriteni no Latvijas uz Vāciju XX gadsimta 30-tajos gados. Savus kristīgās ticības pamatus viņš guvis no vecmāmiņas Vidzemes hernhūtiešu garīgā mantojuma, kā arī mācoties Saikavas baptistu svētdienskolā. Iespaidi Vispasaules baptistu kongresā Berlīnē 1934.gadā un tikšanās ar vācu kristiešiem nostiprina un spēcīgi ietekmē viņa ticības pārliecību. Tajā laikā Pēteris Krievs pieņem Jēzu Kristu kā personīgo Pestītāju un 1935.gadā kristībā pievienojas Saikavas baptistu draudzei, kur uzsāk garīgo darbu.

Otrā Pasaules kara vētrām norimstot, izsūtāmo ešelonā tika aizvests uz Sibīrijas Tālo Ziemeļu Kolimas zelta raktuvēm, kur nāvei nolemto vergu spaidu darbu nometnē gandrīz gāja bojā bada nāvē. Reiz kritiskā brīdī kā Dieva sūtīts eņģelis atnāca nezināms cilvēks un atnesa mazumiņu maizes un dažas zivis, kas palīdzēja izdzīvot. 1947.gadā tika atbrīvots un atgriezās dzimtenē. Uzsāka garīgo darbu Vietalvas-Pļaviņu draudzē, Madonā, draudzēs Latgalē, Vecpiebalgā, Viesītē, pēc tam arī Gulbenē.

Tuvojoties baptistu dievkalpojumu namam, redzams krusts, kas slejas pāri necilās pusotra stāva ēkas vējtverim. Durvis plaši atvērtas, pa tām plūst dziesmu, klavieru un sintezatora mūzikas skaņas. Telpas priekšpusē kaltā metāla svečturī mirdz iedegtās sveces.

Sludinātājs Arturs Ruiga sveic klātesošos, aicina piecelties un vada kopējo lūgšanu. Sludinātājs lasa psalmu un tad fragmentus no apustuļu vēstulēm. Izpaliek īpaši skaidrojumi un teoloģiski komentāri. Katrs lasījums noslēdzas ar vārdiem: ”Slava Dievam”, “Aleluja”. 

 Draudze dzied no dziesmu grāmatām. Dziesmu numurus piesaka draudzes muzikālā vadītāja Ginta, kas dziesmas pavada uz klavierēm. Dievkalpojumu telpā ir īsti baznīcas soli, pie kuriem iespējams lūgšanā nomesties uz ceļiem, un kur var savā priekšā nolikt dziesmu grāmatas, kas ir samērā apjomīgas un nav nemaz tik vieglas, lai brīvi noturētu rokās.

 Gulbenieši ar prieku izmanto Dziesmu grāmatu un labprāt no tās dzied, īpaši uzsverot, ka grāmatas sastādītājs ir  mūziķis un sludinātājs Guntis Baumanis, kas Gulbenes draudzē kalpojis periodā pēc mācītāja Pētera Krieva darbības laika. Atšķirībā no iepriekšējā gadsimtā lietotajām dziesmu grāmatām tagadējā Dziesmu grāmatā, ko 2008.gadā izdevusi LBDS un kas iespiesta Vācijā, katra dziesma ir ar četrbalsīga balsu salikumu un nepieciešamā pavadījuma notīm. Grāmatas pielikumā  ir melodiju metriskais saraksts un tematiskā satura, kā arī tekstu un melodiju autoru rādītāji.

Tautas dzīvajai dvēselei vajadzīga stipra ticība. Ikvienam iespējams iegūt īsto nemirstīgās dvēseles un mūžīgās Dzīvības piepildījumu, atzīstot savu grēcīgumu un grēku nožēlā un ticībā pieņemot Glābēja Jēzus Golgātas krusta nāves mīlestības un žēlastības upuri.

                                           Teksts un foto -  Enoks Biķis.




      Atpakaļ
Aicinām

Kalendārs
<< Februāris 2019 >>
POTCPSSv
123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728

SADARBĪBAS PARTNERI
Rīgas Latviešu biedrība

Rīgas NVO nams

Latviešu virsnieku apvienība

Latvijas Nacionālo Karavīru biedrība

Latvijas Politiski represēto apvienība

Daugavas Vanagi

Latvijas Pilsoniskā alianse

Ziedot.lv