Akad. J.Stradiņš, par ordeņiem
11.03.2006


Esam pulcināti uz 6.salidojumu "Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā", šoreiz Jelgavā, Jāņa Čakstes pilsētā, vēsturiskajā Pētera akadēmijas ēkā. Triju Zvaigžņu ordenim šis gads ir īpašs - pirms 80 gadiem tika iedibināts Triju Zvaigžņu ordenis - pirmais Latvijas Republikas civilordenis, un tieši pirms 10 gadiem šis ordenis tika atjaunots neatkarību atguvušajā Latvijā. Proti, 1924.gada 25.martā pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni, un pirmoreiz Triju Zvaigžņu ordenis (TZO) - I šķira tika piešķirts 1925.gada 24.februārī Jānim Čakstem un Zigfrīdam Meierovicam, abiem ordeņa iedibinātājiem, bet trīs dienas vēlāk ar TZO (tāpat ar tā augstāko šķiru) tika apbalvots Kārlis Ulmanis un Rainis.

Savukārt 1994.gada 25.oktobrī ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izsludināto likumu tika atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis un jau pēc divām nedēļām - 1994.gada 7.novembrī - to piešķīra pirmajiem ordeņa kavalieriem.

Tādējādi šis ir divkāršs, pat trīskāršs jubileju gads, un ir simboliski, ka pulcējamies tieši Jelgavā. Tā ir Jāņa Čakstes (kuram 14.septembrī apritēja 145 gadu jubileja) pilsētai. Bet Kurzeme - Zemgale ir tā Latvijas daļa, kur savulaik, tālajos hercogistes gados, 1710.gadā ticis iedibināts un piešķirts Latvijas teritorijā pats pirmais ordenis - Atzinības Krusts (Croix de la Reconnaissance), ko pirmoreiz iedibināja 1710.gadā Liepājā hercogs Frīdrihs Vilhelms un Jelgavā piešķīra 18 cilvēkiem, pēc tam atjaunoja prezidents Kārlis Ulmanis 1938.gadā, un to otrreiz atjauno, kā zinām, šogad, 2004.gadā.

Bez tam šogad aprit arī pieci gadi kopš Triju Zvaigžņu ordeņa brālības izveidošanās (Lielvārdē pēc pirmā saieta).

Tā ka šodien ir īstā reize un arī īstā sabiedrība mazliet parunāt par ordeņiem vispār un par TZO jo īpaši.

Ordenis ir atzinības zīme, un ordenis ir piederības zīme. Daudziem šķiet, ka terminam "ordenis" ir divas nozīmes. No vienas puses, biežāk lietotā nozīme ir - godazīme, atšķirības zīme, valsts godpilns apbalvojums par nopelniem. No otras puses (un par šo vārda nozīmi runā vēsturnieki, un to iepazīst skolēni, kas mācās viduslaiku vēsturi), tās ir centralizētas mūku vai bruņinieku apvienības katoļu pasaulē, kuru darbību reglamentē īpaši, parasti pāvesta apstiprināti statūti. No vēstures esam dzirdējuši, piemēram, par benediktīniešu, dominikāņu, franciskāņu, jezuītu mūku ordeni vai par Teitoņu, Zobenbrāļu, Livonijas ordeni (pavisam tādu mūku ordeņu ir bijis vai ir ap 180).
Taču izrādās, ka tā nav tikai terminu sakritība (vārds "ordenis" cēlies no latīņu "ordo" - rinda, ierinda, karaspēka vienība), bet arī dziļa vēsturiska saistība. Tieši no ordeņiem - organizācijām - izveidojās ordeņi - godazīmes - vai sākotnēji - atšķirības zīmes. Proti, mūku/bruņinieku ordeņi viens no otra atšķīrās ar tērpu, kur uz apmetņa bija atšķirības zīme - no auduma izgriezts īpašas formas un īpašas krāsas krusts, atšķirība bija arī bruņinieku pakāpē - kavalieris, soģis, komturs, mestrs, lielmestrs (vai citādi). Bija gan tīri garīgi, mūku ordeņi, kas nodarbojās ar kalpošanu Dievam, gan arī militarizēti ordeņi, kuru uzdevums bija cīņa pret "pagāniem" (īpaši islāmticīgajiem), lai atbrīvotu "Tā Kunga kapu un Svēto Zemi". Pirmā veida ordeņi radās jau 6.gs., otrā - krusta karu laikā. Arī Latvijas teritorijas iekarošana, seno cilšu pakļaušana un vietējo reliģiju iznīdēšana, iekļaušana Eiropas orbītā būtībā saistās ar šo ordeņu darbību 13.gadsimtā.

Dažus gadsimtus vēlāk radās arī laicīgie ordeņi - īpaši izceltas dižciltīgo vai karotāju grupas pie karaļu vai hercogu galmiem - Anglijā, Spānijā, Francijā, Portugālē, Itālijā, Skandināvijas zemēs. Bez galma parādes apģērba - samtā un zīdā - šiem ordeņiem piederošie ar valdnieka atļauju drīkstēja kā ordeņa piederības zīmes nēsāt arī īpaši smalkus juvelierizstrādājumus. Šādus bruņinieku/galminieku ordeņus iedibināja valdnieks, apbalvojumu nesēju skaits sākotnēji bija ierobežots (15 - 20 - 30 cilvēku), pie tiem piederēja tikai kronētas vai īpaši izcilas personas. Pirmie ordeņi - godazīmes - radās pie pāvesta un Portugālē 13.gadsimtā. Lielbritānijas augstāko apbalvojumu - Bikšu Lentas ordeni - iedibināja karalis Edvards III sakarā ar to, ka viņa deju partnerei Ketrinai Solsberijai galma ballē nokrita zila zeķu saite (1350.g.), bet Pirts ordeni iedibināja karalis Henrijs IV, kurš pārtraucis mazgāšanos, lai uzklausītu lūgumus (1399.g.).

Nodibinoties Eiropā nacionālajām valstīm, 18.gs. ordeņa zīmes kļuva par valsts atzinības zīmēm. Lielākoties tās veidotas vēsturiskajā krusta veidā, bet augstākām šķirām ir zvaigznes forma. Arī ordeņu šķiru nosaukumos saglabāta saistība ar senajām bruņinieku organizācijām (kavalieris jeb bruņinieks, virsnieks, komandieris, lielvirsnieks, Lielkrusta komandieris). Pēc Lielās franču revolūcijas, tāpat kā pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, šie vecie galma ordeņi tika atmesti. Tiesa, ļoti drīz ordeņus kā godazīmes atjaunoja arī pēcrevolūcijas režīmi. Tā, piemēram, Napoleons 1802.gadā iedibināja Goda leģiona ordeni, bet Trockis jau 1918.gadā - Sarkanā karoga ordeni.

Kreisajām un radikālajām inteliģentu aprindām 19.gs. tomēr bija raksturīga nepatika pret ordeņiem, kas ietekmēja sabiedrisko domu. "Godazīmes pazemo, ordeņi apkauno - rakstiet to uz visām sienām!" sludināja franču rakstnieks Gustavs Flobērs. Daudzi demokrāti, īpaši sociāldemokrāti, atteicās no valsts ordeņiem, protestēja pret to ieviešanu, uzskatīja, ka tie neesot savienojami ar demokrātisku valsts iekārtu.

Šo faktu minu tādēļ, ka arī Latvijā ordeņu iedibināšana nenotika bez asām sabiedriskām diskusijām. Drīz pēc 1918.gada gan tika iedibināts Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi "Par Latviju"- tas notika 1919.gada 11.novembrī, dienā, kad latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus. Taču Satversmes sapulce samērā ilgi kavējās ar šī ordeņa likuma un statūtu pieņemšanu, un pirmoreiz apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeņiem notika 1920.gada 11.novembrī. Ordeņu izpalikšana izraisīja diplomātiskas neērtības, jo, piemēram, K.Ulmanim, ģenerālim J.Balodim, pulkvežiem K.Berķim un L.Bolšteinam pasniedza Francijas Goda leģiona ordeni jau 1920.gada februārī, un Latvijai nebija ar ko revanšēties. 1921.gada martā K.Ulmanis iesniedza Satversmes sapulcei projektu arī par civila ordeņa - Ozola Vaiņaga ordeņa (vai Latvijas Neatkarības ordeņa) iedibināšanu Latvijā, taču Satversmes sapulce ierosinājumu noraidīja, motivējot to, ka ordeņu piešķiršana, dažu personu īpaša izcelšana neesot savienojama ar demokrātisku valsts iekārtu, ka vispirms esot jāpieņem Satversme. Tika aizrādīts, ka "katram savi nopelni jānes krūtīs, nevis uz krūtīm".

Par ordeņu iedibināšanu izmisīgi cīnījās ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, kurš par šo jautājumu atkārtoti runāja ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Taču līdz Latvijas Republikas proklamēšanas piektajai gadadienai ordeni apstiprināt neizdevās; pagāja gandrīz gads, kamēr Ministru kabinets piekrita likumprojektam un ordeņa Statūtu projektu izdevās iekļaut Saeimas darba kārtībā. Par referentu tika izraudzīts Zemnieku savienības deputāts (bij. izglītības ministrs) Paulis Gailītis, kura sīvākais oponents debatēs bija sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Kalniņš sacīja, ka "praksē ... bieži vien tās personas, kurām tā goda zīme pienāktos, viņas nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests". Savukārt Gailīša argumenti bija: "Ordenis neatnes ļaunumu un veicina cilvēces centību. Ordeni nest bez tam nevienam nav piespiests".

Galu galā vienojās par Triju Zvaigžņu ordeņa iedibināšanu ar devīzi "Per aspera ad astra", balta Maltas krusta formā ar zelta apmali. Lai valstij ietaupītu izdevumus, tika noteikts, ka saņēmējam pašam jāatlīdzina izdevumi par ordeņa zīmi (I šķiras ordenis maksāja 150 latu, II šķ. - Ls 85, III šķ. - Ls 35, IV - Ls 22, V - Ls 20). Ordeņa meta autors bija tēlnieks Gustavs Šķilters, Rodēna skolnieks. Statūti nereglamentēja, ka ordeni nedrīkst piešķirt pēc nāves, taču (atšķirībā no Lāčplēša Kara ordeņa, ko piešķīra arī, piemēram, pulkv. O.Kalpakam un Fr.Briedim) reāli to nedarīja. Ordeņa noteikumos sacīts, ka nopelni Tēvijas labā, par kuriem TZO piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskā, kultūras un saimnieciskā darbā. "Par nopelnu uzskatāms kā katrs atsevišķa gadījuma izcils darbs, tā arī ilgstoša, priekšzīmīga, ar redzamiem panākumiem iezīmēta darbība. Nopelns ir arī sava pienākuma pašaizliedzīga izpildīšana sevišķi grūtos darbības apstākļos valsts tapšanas un atbrīvošanas laikmetā, tāpat viņas tālākā nostiprināšanā un izbūvē. Nekāda izdiena mazāk par 25 gadiem Latvijas valstī vai agrākā laikā viņas tagadējā teritorijā pati par sevi vien nedod tiesības uz apbalvošanu. Bet var apbalvot par 25 un ilgāku gadu nevainotu dienestu, ja no tiem vismaz pieci gadi nokalpoti Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados. Arī sabiedriskus un citus darbiniekus var apbalvot par tādu pašu ilggadēju darbību tautas vidū." Noteikumos arī aizrādīts, ka "nevienam nav tiesības pašam lūgt, lai apbalvo".

Tāpat bija paredzēts, ka ordenis ir jāizņem divu gadu laikā; ja tas nav izdarīts, tad apbalvojumu uzskata par anulētu. Izrādās, ka Latvijas Republikas laikā no apbalvojuma atteikušies samērā daudzi politiķi un kultūras darbinieki. To skaitā bija, piemēram, ministru prezidenti Marģers Skujenieks un Voldemārs Zāmuels (M.Skujenieks gan vēlāk saņēma I šķiru), komponists Emilis Melngailis, žurnālists Āronu Matīss, rakstnieki Jānis Akuraters un Jēkabs Janševskis, prāvests Kārlis Kundziņš, profesors Pēteris Zālīte (kurš uzskatīja, ka ar IV šķiru viņa nopelni novērtēti par zemu). Kuriozs gadījums bija ar Gustavu Zemgalu, kurš vadīja valsts proklamēšanas aktu, bet atteicās no sev piešķirtā TZO, tāpat arī no Zviedrijas apbalvojuma valstsvizītes laikā. Taču viņš tika pieņēmis TZO I šķiru pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā, jo bija jāvada TZO dome. Operdziedonis Rūdolfs Bērziņš aizbildinājās, ka ordenim neesot naudas; šķiet, šo pašu motīvu dēļ TZO neizņēma aktieri Eduards Smiļģis un Gustavs Žibalts. 1927.gadā anulēja TZO piešķiršanu bij. Francijas ārlietu ministram Aristidam Briānam, jo viņš principā nepieņemot nekādus apbalvojumus.

TZO I šķiru ar ķēdi piešķīra, cita starpā, Igaunijas prezidentam Konstantinam Petsam, Čehoslovākijas prezidentam Tomāšam Masarikam, Francijas prezidentam Gastonam Dumergam, Lietuvas prezidentam Antanam Smetonam, Polijas prezidentam Ignacijam Moscickim, Zviedrijas un Beļģijas karaļiem, diviem Somijas prezidentiem, Ungārijas reģentam Hortijam un Latvijas Valsts prezidentiem. I šķiras TZO bez ārzemniekiem saņēma arī ģenerāļi Jānis Balodis, Krišjānis Berķis, vairāki K. Ulmaņa valdības ministri un banku vadītāji, II šķiru - bīskapi K.Irbe un T.Grīnbergs, katoļu bīskapi, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš (kura dēls Bruno bija tik dedzīgi protestējis pret ordeņa ieviešanu), Jāzeps Vītols, Vilhelms Purvītis, Vilis Plūdons, prof. Jūlijs Auškāps, prof. Pēteris Sniķers, ģen. Jānis Kurelis un Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Zāle, senators A.Lēbers, Edvarts Virza, Antons Benjamiņš, III šķiru - Apsīšu Jēkabs, Kārlis Skalbe, Aspazija, Anna Brigadere, Augusts Saulietis, Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece, Teodors Reiters, Alfrēds Kalniņš, bibliogrāfs Jānis Misiņš, profesori Jānis Endzelīns, Pēteris Šmits, Kārlis Balodis, Augusts Kirhenšteins, Arvīds Kalniņš, Alfrēds Vītols, Paulis Lejiņš, Ludis Bērziņš u.c.
Tie ir izcilākie Latvijas kultūras un zinātnes cilvēki, gan, saprotams, ne visi. Daudzi palika neapbalvoti, bet visi jau ordeņus saņemt nevar - kādam savi nopelni jānes arī krūtīs, nevis uz krūts. TZO nav saņēmis neviens PSRS darbinieks, bet no Vācijas - tikai daži diplomātiskie pārstāvji un Berlīnes olimpisko spēļu vadītāji, toties lielā skaitā apbalvoti ir kaimiņvalstu - Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Ziemeļvalstu, Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, ASV - diplomāti, arī Latvijai labvēlīgi kultūras un zinātnes darbinieki.

Līdz 1940.gada maijam TZO pavisam saņēmuši: I šķiru - 285 personas, II šķiru - 391, III šķiru -1323, IV šķiru - 2194, V šķiru - 4617. Lielā skaitā saņēma arī TZO godazīmes. Ministru kabinets 1930.gadā atzina, ka ik gadus varētu apbalvot ap 1% no visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem. Vispār caurmērā šajos 15 pirmskara gados apbalvoja ik gadus vairāk cilvēku nekā pēdējos desmit gados pēc ordeņa atjaunošanas. No šī viedokļa pašreiz sabiedrībā izskanošais viedoklis, ka ordeni dalot "pa labi un pa kreisi", ir nepamatots, ja nu vienīgi varētu sacīt, ka pirmskara Latvija attīstījās sekmīgāk un harmoniskāk nekā mūsdienu Latvija, bet par to arī visumā varētu diskutēt.
Triju Zvaigžņu ordeni pēdējie saņēma 1940.gada maijā Armijas ekonomiskā veikala direktors A. Lejassauss un Jaunrozes pagasta vecākais P. Tilts. Sekoja 50 gadu pārtraukums - kara un okupācijas gadi, kuru laikā zuda gan neatkarīgā Latvija, gan Triju Zvaigžņu ordenis.

Pirmo reizi par Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanu pēc Latvijas Neatkarības atjaunošanas Deklarācijas pieņemšanas ierunājās 1991.gada janvārī, kad izvirzījās jautājums, kā godināt janvāra barikāžu upurus. Lietuvā pie televīzijas torņa kritušie saņēma atjaunoto Lietuvas karaļa Gedimina ordeni. Atceros, mani uzaicināja toreizējais Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs apspriest, vai līdzīgi nevajadzētu rīkoties arī Latvijā. Uzreiz vienojāmies, ka kritušos varoņus nevar apbalvot ar Lāčplēša Kara ordeni, jo tā nolikumā noteikts, ka šo apbalvojumu var piešķirt vienīgi par militāriem nopelniem, un, saprotams, Latvijā toreiz nebija karastāvokļa un tādu ieviest neviens nevēlējās. Runājām, ka varētu piešķirt Viestura ordeni, taču arī tā nolikuma prasības īsti neatbilda barikāžu laikā kritušo godināšanai, un šis ordenis nebija īpaši populārs. Sarunas gaitā tomēr izkristalizējās doma par labu Viestura ordenim barikādēs bojāgājušajiem, taču vienlaikus tika sastādīts likumprojekts par triju ordeņu, tai skaitā arī Triju Zvaigžņu ordeņa, atjaunošanu. Diemžēl Augstākajā padomē šis ierosinājums toreiz neguva atsaucību, jo uzskatīja, ka Latvijas Republikas apbalvojumus varot atjaunot vienīgi leģitīmi ievēlēta Saeima. Galu galā iedibināja Barikāžu atceres medaļu.

Pie Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas atgriezās, kā jau sacīts, 1994.gadā, un te nu rosinātājs bija pirmais atjaunotās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Tieši viņš likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedza likumprojektu par Triju Zvaigžņu ordeni, ko akceptēja Saeima 1994.gada 20.oktobrī. Tas notika kontekstā ar valsts prezidentūras atjaunošanu, ar Valsts prezidenta pils un tās Triju Zvaigžņu torņa atjaunošanu, būtībā tūdaļ pēc vienošanās par krievu okupācijas karaspēka izvešanu un Latvijas valsts reālas neatkarības nostiprināšanas.
Zināmi impulsi Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanai bija svarīgās valstsvizītes, kas notika arvien pieaugošā skaitā, piemēram, Francijas prezidenta Fransuā Miterāna un zviedru karaļa Kārļa XVI Gustava apbalvošanas nepieciešamība un citi ārpolitiski akti. Domāju, ka sava ietekme bija arī Ēvalda Valtera 100 gadu jubilejai, ko svinēja 1994.gada pavasarī un kad nezināja, kā godam apbalvot šo nopelniem bagāto, leģendāro personību (kurš drīz pēc tam aizgāja mūžībā).

Katrā ziņā Valsts prezidents arī mani aicināja pārrunāt šo ordeņu (kā arī Tēvzemes balvas) atjaunošanas problēmas, notika samērā spraigas diskusijas, arī politiķu aprindās, un rezultātā Gunta Ulmaņa likumdošanas iniciatīvu atbalstīja Saeima, tikai pirmo ordeņa kandidātu izvirzīšanai bija ļoti maz laika, tikai pāris nedēļu, lai apbalvojumus pagūtu saņemt līdz 1994.gada 18.novembrim.

Valsts prezidents uzskatīja, ka pirmajā ordeņu pasniegšanas reizē nevajadzētu apbalvot aktīvus politiķus, ministrus, deputātus, lai vairītos no sabiedrības kritikas vai pat nepatikas pret atjaunoto ordeni. Vajadzētu apbalvot cilvēkus, kas izcēlušies Atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, kuriem ir lieli nopelni latviešu kultūrā un kuru kandidatūras neizraisītu domstarpības sabiedrībā. Viņš pieļāva, ka izņēmuma kārtā šoreiz varētu apbalvot arī dažus pēdējo piecu gadu laikā aizsaulē aizgājušos, kā piemērus minot Ēvaldu Valteru, Gunāru Astru, Juri Podnieku. Atjaunotajos ordeņa statūtos bija ierakstīta demokrātiska kandidātu izvirzīšanas kārtība - būtībā savu kandidātu izvirzīt drīkst jebkurš Latvijas Republikas pilsonis (ar piebildi, ka neskata kandidatūras, kur autors lūdz apbalvot sevi pašu). Ordeņa dome tika izveidota 7 cilvēku sastāvā - Valsts prezidents, Ministru prezidents, 5 Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Pirmajā Ordeņa domes sastāvā iegāja Guntis Ulmanis, Māris Gailis, Sandra Kalniete, Anda Līce, Pauls Putniņš, Einars Repše, Jānis Stradiņš.

No pierakstiem vecās dienasgrāmatās redzu, ka pirmajā domes sēdē nolēma sekot pirmskara tradīcijai - aizsaulē aizgājušos ar ordeni neapbalvot. Galvenais arguments bija, ka ordeni būtu pelnījuši pārāk daudzi 1940.-1994.gadu nopelniem bagāti Latvijas cilvēki, varoņi, represētie (tika minēti arī Leonīds Breikšs, Konstantīns Čakste, Jūlijs Auškāps, Ita Kozakēviča, kardināls Vaivads), bet morālu apsvērumu dēļ grūtāk un aizvainojošāk noraidīt mirušu nekā dzīvu.

Neraugoties uz īso izvirzīšanas laiku, pieteikumu bija daudz, mazāk gan no ārzemju latviešiem. 1994.gadā tīri tehnisku apstākļu dēļ varēja piešķirt tikai IV un V šķiras TZO (zvaigznes nebija iespējams izkalt). Izvēle bija pārdomāta un rūpīga. Nosaukšu pirmos 19 TZO saņēmēju uzvārdus 1994.gada 12.novembrī (domes lēmuma izsludināšanas datums); dzejnieki Vizma Belševica, Andrejs Eglītis, Broņislava Mārtuževa, rakstnieki un žurnālisti Melānija Vanaga, Marina Kosteņecka, Aleksandrs Pelēcis, Voldemārs Ancītis, diriģenti Leonīds Vīgners un Haralds Mednis, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, mākslinieks Indulis Ranka, aktieri Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls, mācītājs Juris Rubenis, cilvēktiesību aizstāve Lidija Doroņina-Lasmane, pedagogs Jānis Mencis, kultūras darbinieki Adīna Ķirškalne no Madonas un Jānis Elksnis no Rēzeknes, Dānijas Kultūras institūta vadītāja Rike Helmsa.

Atceros šo pirmo svinīgo ordeņa pasniegšanu Nacionālajā teātrī valsts svētku aktā, ļoti gaišo gaisotni pieņemšanā Kultūras ministrijas ēkā. Sabiedrības reakcija bija labvēlīga, būtībā pēc pirmās pasniegšanas reizes nebija lielākas kritikas, ko nevarētu sacīt par nākamajām reizēm.
Taču šajā apskatā neskaršu tālāko notikumu attīstību ar un ap Triju Zvaigžņu ordeni, - gribu tikai atgādināt divas brīnišķās grāmatas "Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā", ko izdevis "Latvijas Vēstnesis" Oskara Gerta un Ainas Rozenieces redakcijā (1998), kur apcerētas ziņas par TZO līdz 1998.gadam. Tur ievietota arī mūsu faleroloģes Dr. Kristīnes Ducmanes vēsturiskā apcere. No sirds atbalstu ģen. V. Kukaiņa ierosinājumu izdot grāmatai turpinājumu.

Taču mēs esam nākuši kopā runāt par Triju Zvaigžņu ordeni, atcerēties tā iedibinātāju Jāni Čaksti viņa 145. dzimšanas dienā, atcerēties gan Čakstes gadus Latvijas vēsturē, gan Ulmaņa laikus, gan arī "otros Ulmaņa laikus", nepiemirstot Gunta Ulmaņa nopelnus ordeņa atjaunošanā. Viss kopā tas ir bijis "Latvijas laiks", Latvijas Republikas pastāvēšanas, funkcionēšanas laiks ar tās veiksmēm, pacēlumiem, arī neatrisinātajām problēmām.

Triju Zvaigžņu ordeņa brālība (kaut tai nav pievienojušies visi ordeņa saņēmēji) pati par sevi arī ir sava veida ordenis šī termina sākotnējā, viduslaiku izpratnē. Mūs vieno ne tikai ordeņa godazīme, bet arī kopēja apziņa - kalpot Latvijai, celt to saulītē citu valstu saimē, vairot tās slavu un labklājību. Darām to katrs pēc savas izpratnes, savām spējām, savās darbības jomās, vai tā būtu tautsaimniecība, kultūra, izglītība, zinātne, sports, vai tā būtu politika, sabiedriska darbošanās. Domāju, ka katrs var sev iekšēji pasacīt, ka ir darbojies ne jau ordeņa dēļ vai vismaz ne galvenokārt ordeņa dēļ, bet lietas dēļ. Un, ja lieta ir kaut mazliet pavirzīta, tad arī ordeņa vai tā godazīmes atzinība nav nepelnīta un nav arī netīkama.

Katram no mums ik dienas jābūt gataviem aizstāvēt brīvību, demokrātiju, iestāties par īstu patriotismu, vienotību, ticību Latvijai - tāda ir ordeņa piešķiršanas un nešanas misija demokrātiskā sabiedrībā.

Nolasīts 6.Triju Zvaigžņu ordeņa brālības saietā Jelgavā 2004.gada 18.septembrī

Avots: Latvijas Vēstnesis, 2004. gada septembris




      Atpakaļ
Aicinām


Aicinām
18. novembrī
plkst. 12.30 pulcējamies pie Laimas pulksteņa kopējam gājienam pie Brīvības pieminekļa.


* * * * *

  Latvijas Ordeņu brālības plānotās aktivitātes
2018. gadā 
Skatīt šeit ...


* * * * *




Kalendārs
<< Novembris 2018 >>
POTCPSSv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930

SADARBĪBAS PARTNERI
Rīgas Latviešu biedrība

Rīgas NVO nams

Latviešu virsnieku apvienība

Latvijas Nacionālo Karavīru biedrība

Latvijas Politiski represēto apvienība

Daugavas Vanagi

Latvijas Pilsoniskā alianse

Ziedot.lv