111610

4. maijs - diena, kas izmainīja pasauli
30.04.2020


Trīsdesmit gadi ir pagājuši no dienas, ko nu jau otrā paaudze saista ar smaidošām sejām pie Jēkaba ielas nama, ar uzvaras zīmē paceltiem pirkstiem, ar aplausiem un gavilēm. Gavilēm tiem, kas īstajā laikā un par īsto lietu pacēla roku. Visi 4. maija Deklarācijas atbalstītāji šo dienu sauc par savas dzīves vienu no skaistākajām. Un tas arī saprotams - reti kuram ar rokas pacelšanu izdodas mainīt pasauli. Bet es šodien gribu uzgavilēt tām neredzamajām saknēm, kas ļāva Deklarācijas pieņēmējiem uzziedēt, kas sajuta šajos cilvēkos pavasara elpu un 1990. gada vēlēšanās atdeva savu balsi viņiem, uzticēja savas ilgas un rūpes, paļāvās uz viņu godaprātu un atbildību, iespējams, pat vairāk nekā viņi paši.

Brīvpieejas resursos par 4. maija Deklarāciju raksta:

Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir dokuments, ar kuru 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

Deklarāciju sagatavoja Latvijas Tautas frontes frakcija (pie tās teksta gatavošanas darbojušies Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un Rolands Rikards[1]), pret bija Interfronti atbalstošie deputāti. Deklarācijas preambulā konstatēts, ka Tautas Saeima, kas tika ievēlēta prettiesiskās, antikonstitucionālās vēlēšanās, kuru rezultāti bija viltoti, nevarēja paust tautas gribu un tai arī nebija tiesību lemt par valsts politiskās iekārtas maiņu un atteikšanos no suverenitātes. Saskaņā ar Satversmi Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai un to mainīt var vienīgi tautas nobalsošanā. Tā kā Satversmē noteiktā procedūra nebija ievērota, Latvija nekad de iure nebija iestājusies Padomju Savienībā. Pamatojoties uz to un Latvijas iedzīvotāju gribu, kas pausta ievēlot vairākumā deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu, Augstākajai Padomei bija tiesības lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Jau no 2. maija pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Saeimas ēka) pulcējās liels neatkarības atbalstītāju pulks, kas aicināja pasludināt Latvijas neatkarību. Pēc pozitīvā balsojuma 4. maijā deputāti tika ar gavilēm un lielu sajūsmu sagaidīti Jēkaba ielā.

Deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā Padome, kurā 1990. gada vēlēšanās bija ievēlēts 201 deputāts. Lai likumdevēji pieņemtu deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 134 balsis. Ar 138 balsīm „par”, 0 „pret” (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 „atturas” Augstākā Padome to pieņēma.[2]

Ir pagājuši 30 gadi no 4. maija Deklarācijas pieņemšanas dienas, ir pagājuši 100 gadi kopš 1. maijā notika pirmā Satversmes sapulce. Mēs varam un gribam svinēt svētkus, bet mums vajag saglabāt arī skaidru skatu uz to, kas mums apkārt. 2019. gada 29. novembrī mūžības ceļos devās akadēmiķis Jānis Stradiņš – cilvēks, kura dzīves misija bija vērot, dokumentēt un domāt. Tāpēc šodien vien neliels ieskats viņa redzētajā un sajustajā, kas publicēts Līgas Blauas grāmatā Jānis Stradiņš „Ceļš cauri laikiem”.

Mazs fragments no Jāņa Stradiņa runas „Vai veiksmes stāsts” Okupācijas muzeja 20 gadu jubilejā 2013. gada 1. jūlijā

Divdesmitajā gadsimtā dzima un atdzima neatkarīga Latvija, bija okupācija – pēc 1940. gada – trīs, bet skaitot vēl Pirmo pasaules karu, tad vismaz piecas.

... Vai mūsu vēsture ir veiksmes stāsts? Vai tā ir laimes stāsts? Gan jā, gan nē! Un jāatzīst – kā nu kuram. Un, ja mums nevedas veidot laimīgu, turīgu, pārtikušu, vienotu Latviju uz latvisku un eiropeisku vērtību pamata, tad tas nebūt nav tikai un pat ne vairs galvenokārt vēl nepārvarētu padomju okupācijas seku dēļ. Mūsu pašu neprasme, savtīgums, sīkie kašķi, iniciatīvas trūkums, pārlieka nevienlīdzība, arī pārlieka iztapība, nemotivēta un neaprakstāma birokrātija, liekulīgi meliņi, klusa un radoša patriotisma izpalikšana ir daudzu neveiksmju pamatā Latvijai. Diemžēl kopumā nav izveidojusies tāda sabiedrības elite, kas domātu valsts, ne partiju un savlabuma kategorijās.

... Māc bažas, vai mūs pārāk neapdraud jauna, garīga okupācija no daudzām pusēm. Ja nesaņemsimies, vai nākamajām trimdotāju latviešu paaudzēm pēc gadiem nebūs jāorganizē mājās palikušajiem jauns Okupācijas muzejs, divdesmit pirmā gadsimta Latvijas muzejs? To nu nedrīkstam pieļaut!




      Atpakaļ
Aicinām

Kalendārs
<< Oktobris 2020 >>
POTCPSSv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031

SADARBĪBAS PARTNERI
Rīgas Latviešu biedrība

Rīgas NVO nams

Latviešu virsnieku apvienība

Latvijas Nacionālo Karavīru biedrība

Latvijas Politiski represēto apvienība

Daugavas Vanagi

Latvijas Pilsoniskā alianse

Ziedot.lv