Barikādēm – 35, tām veltīta atmiņu grāmata
23.01.2026

---

 Laiks skrien… Esmu pateicīga par tikšanās iespēju ar kolēģiem Saeimas ik gadu 20. janvārī organizētajā piemiņas ugunskura aizdegšanā un atmiņu pēcpusdienā, pieminot 1991.gada barikādes. Šogad šis vēsturiskais notikums beidzot iemūžināts arī grāmatā „POSTEŅOS. Barikādes atceras žurnālisti”, kas 20. janvārī tika sirsnīgi atvērta Saeimas Sarkanajā zālē un kurā publicētas arī dažas manas atmiņas.   

     Atskats tajās ne ar ko nesalīdzināmajās dienās nav iespējams bez būtiskiem notikumiem pirms 1991. gada janvāra, kam visam sekoja līdzi arī Latvijas radio.1986. gads – cīņa pret metro būvi Rīgā un Daugavpils HES, Dainis Īvāns un tūkstošiem ļaužu protesta paraksti. 1987. gads,14. jūnijs. Pieminot 1941. gada deportācijas, Helsinki-86 noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa 1988.gads, 1.- 2. jūnijs. Radošo Savienību plēnums- Jānis Peters, Juris Rubenis, Mavriks Vulfsons, kurš plēnumā pirmo reizi publiski oficiāli paziņo, ka Latvija 1940. gadā tikusi okupēta. 7. oktobris. Tautas manifestācija Mežaparkā un CK sekretārs Jānis Vagris ar saviem leģendārajiem vārdiem: „Es neceru uz jūsu aplausiem. Es tikai gribu pateikt vienu. Esmu dzimis, audzis un visu mūžu strādājis Latvijā, un latviešu tautas likteņi man nav mazāk svarīgi, man nav mazāk sāpīgi. Es uzskatu, ka ar tīru sirdsapziņu varu skatīties jums visiem acīs, jo savā darbībā latviešu tautai neko ļaunu neesmu nodarījis un arī turpmāk savā darbā centīšos nedarīt." Tieši Vagrim bija lemts stāties pretī Alfrēdam Rubikam. 8.oktobris. LTF dibināšanas kongress. Aktiera Ēvalda Valtera, mācītāja Jura Rubeņa un akadēmiķa Jāņa Stradiņa emocionālās uzrunas: „Latvija ir aizkvēpis logs. Mums jākļūst par tīru logu”. Nacionālajā teātrī pirmo reizi tiek svinēts 18. novembris. Jānis Peters uzrunā klātesošos ar vārdiem, ka tā ir „Atgriešanās Eiropā. Latvija ir mūsu katra dzīvība. Vai tad pat viena svecīte 18. novembra logā nesilda to tālo nākotni?” 1989. gads, 14.-15. maijs – Interfrontes organizēts mītiņš un nekārtības pie Augstākās Padomes nama. 23. augusts - „Baltijas ceļš”. Turpat divi miljoni cilvēku, rokās sadevušies, veido 660 km dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. 1990. gads, 4. maijs – AP deputāti nobalso par Latvijas neatkarību, tautas manifestācija. 12. maijs – A.Rītels, V.Landsberģis un A.Gorbunovs Tallinā paraksta Baltijas valstu savstarpējās saprašanās un sadarbības līgumu.

1991.gads. Asiņainie notikumi Viļņā, barikāžu sasaukšana Rīgā… 

2.janvāris. Jaunais gads tikko sācies, omonieši ieņēmuši Preses namu. Kad naktī uz 13. janvāri armijas specvienība ieņēma Lietuvas Radio un televīzijas centru Viļņā, un 14 cilvēki tika nogalināti, bija skaidrs- jāsāk rīkoties.  13. janvāris. Ir svētdiena, plkst. 4.45 no rīta LTF priekšsēdētājs un LR AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns uzrunā tautu Latvijas Radio, aicinot pulcēties Doma laukumā. Jau no plkst. 6.00 sāk ierasties cilvēki, arī mēs visi esam darbā, bet, ļaužu plūsmai strauji pieaugot, radio aicina visiem doties uz Daugavmalu. Tautas frontes organizētajā manifestācijā sapulcējies turpat pusmiljons cilvēku. Pēc manifestācijas dodoties uz staciju, lai brauktu mājās, saklausīju tālu rūkoņu. Vai tiešām krievu tanki? Bet tad ieraudzīju - brauc! No laukiem brauc Rīgas aizstāvji! Ar traktoriem, ar smagajām mašīnām pilna iela. Vecrīgā vīri sāk būvēt pirmās barikādes. Doma laukumā dienu un nakti kūpošie ugunskuri, kāds pavārs atbraucis dala visiem zupu, vecas kundzītes vīriem dod sasmērētas maizītes un papirosu paciņas. Katram otrajam pie auss radiouztvērēji. Vakaros ar savām dziesmām sargus priecē mūziķi. Radio māju apsargā spēcīgi, pašaizliedzīgi vīri. Mūsu Sabiedriski politisko raidījumu redakcija kopā ar Ziņu dienestu gatavojam ēteram visas aktualitātes. Atceros, jau nākamajā dienā man no radio vestibila zvanīja Nora Bumbiere, lūdzot rast viņai iespēju uzrunāt klausītājus. Redakcija atradās 4.stāvā, bet drošības apsvērumu dēļ, lai radiomājā nevarētu ielīst caur jumtu, mums liek pārcelties uz 3.stāvu. Atceros brīdi, kad zvanīja kāds ekstrasenss, brīdinot, ka situācija kļūst bīstama, un sešos vakarā būtu nepieciešams pa radio nolasīt Tēvreizi. Rišardam Labanovskim likās, ka vispareizāk to būtu darīt mācītājam, nevis radio diktoram. Paņēmu ieraksta magnetafonu un devos pāri laukumam uz Doma baznīcu. Baznīcas vienā stūrī iekārtots medpunkts, bet pie altāra sastopu jauno mācītāju Gunti Kalmi, kurš tikko beidzis Teoloģijas semināru. Viņš ļoti emocionāli ierunā Tēvreizi, un sešos vakarā spēcīgā Lūgšana jau noskan visā Latvijā. Barikādes ir pie TV un Latvijas Valsts radio un TV centra Zaķu salā, Telefonu un telegrāfu centrāles Dzirnavu ielā, Ministru padomes u.c. politiski un stratēģiski nozīmīgiem objektiem – Kuldīgā, Liepājā un Ulbrokā. Ministru padomes sargu rindās bija arī mani brāļi Aleksandrs un Adrians Kukuvasi. Vienu rītu viņi zvana, ka pie Ministru padomes beigusies malka, nav ko piemest ugunskuriem, pie kā aizstāvjiem sildīties. Pēc dažām minūtēm tas jau izskanēja pa radio. Nepagāja stunda, brāļi zvana - pietiek. Jau savests. Pilna iela!

Notikumu bija daudz, un tie ir neaizmirstami. Barikādes man saistās ar neaprakstāmu sajūtu, ka viss cits pēkšņi kļūst ārkārtīgi nenozīmīgs, būtiska ir tikai viena doma - iespēja atbrīvoties no padomju varas. 

LOB biedre Lia Guļevska.