Mūžības ceļā devusies Latvijas Ordeņu brālības senbiedre, Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika. 

Vienmēr domās par citu sāpi, vienmēr gatava palīdzēt, ar skaidru un mērķtiecīgu domu un darbu, glābjot un glabājot Latvijas vēstures skarbās lapaspuses, represēto likteņstāstus un piemiņu.

2024. gada 25. martā pieminot Latvijai traģiskos notikumus – deportācijas, Dzidra Mazika domāja par šodienu “Sirds sažņaudzas, ka ukraiņu tautai vēlreiz jāpārdzīvo kara šausmas, kuru sekas jau kopīgi izcietām pirms 75 gadiem.” 

Dzidra ar māsu Ilgu un mammu Annu Kākeri bija vēl viena iznīcībai pakļauta ģimene. Pirmā nometinājuma vieta izsūtītajai alūksnietei Annai Kākerei ar pusaugu meitām bija meža stepē desmit kilometrus no Omskas. 1949. gada oktobrī, kad zemi sāka pārklāt sals un sniegs, ģimeni ar kuģi pārveda 700 kilometrus no Omskas uz ziemeļiem. Tur savukārt bija purvi un taiga, kur pārsvarā auga skuju koki. Sādža, kurā bija jāapmetas mātei ar meitām, atradās Sibīrijas plašās upes Irtišas krastā. “Tajā apvidū mēs sevi uzskatījām par pirmiedzīvotājiem, jo vietējo bija ļoti maz,” savās atmiņās stāsta Dzidra Mazika.
Mātes ar meitām bija lētais darbaspēks taigā, jo vietējo iedzīvotāju darba rokas bija vajadzīgas netālu esošajā kolhozā. Izsūtītās sievietes ar saviem bērniem par verga algu zāģēja un cirta kokus, bija nolemtas iznīcībai taigā. Dzidrai un citiem bērniem ik pa brīdim lielajā aukstumā radās nopietnas veselības problēmas, kad vairākas dienas nācās nogulēt nemaņā ar pie barakas sienas piesalušiem matiem. Tomēr, pateicoties kāda ļoti rūgta, taigā augoša krūma zaru novārījumam, bērni izdzīvoja. “Vietējie brīnījās, kā mēs pēc tā visa palikām dzīvi. Viņiem pats Dievs palīdz te izdzīvot, dzirdējām sakām,” atmiņu pavedienu ritina Dzidra. 

Alūksnes politiski represēto klubs “Sarma” 2025. gada janvārī atzīmēja savu 35. pastāvēšanas gadadienu. Jubilejas pasākumā klāt bija draugi no Alūksnes novada, Rīgas, Limbažiem, Smiltenes un Igaunijas – visi vēlēja kluba vadītājai Dzidrai Mazikai stipru veselību un laimi. Ar Dzidras Mazikas gādību joprojām tiek izloloti izsūtīto un dzimtenes aizstāvju atmiņu stāsti un pieminēti tie, kuri no svešuma neatgriezās. 1989. gada Ziemassvētku laikā dibināja represēto klubu “Sarma” – tā bija iespēja nestāvēt malā, neaizmirst, parādīt un atjaunot atmiņu stāstus. Nav iespējams uzskaitīt visus darbus, kas šajos gados paveikti – piemiņas un atceres pasākumi, atmiņu apkopošana, filmu veidošana, grāmatu izdošana, patriotiskas audzināšanas stundas skolās un kultūras iestādēs, līdzdalība vēstures un kultūras pasākumos, izstāžu veidošanā, pretošanās kustības izzināšana, piemiņu plāksnes bunkuru vietās un vēl, un vēl, un vēl.

Grāmata ““Sarmai” 35 Alūksne 1989 – 2024”- tas ir pēdējais no Dzidras Mazikas mūža veikumiem. Grāmata ir dziļi emocionāls un vēsturiskā kontekstā svarīgs darbs, kas atspoguļo politisko represiju sekas un pētnieciskā darba nozīmi, saglabājot šī skaudrā vēstures posma piemiņu nākamajām paaudzēm.

Dzidras Mazikas dzīves ceļš bija 87 gadi. Lielākoties tas nebija viegls ceļš. Tomēr viņas gaita un attieksme pret cilvēkiem bija viegluma un sirsnības pilni. 

LOB vārdā izsakām līdzjūtību Dzidras Mazikas tuviniekiem, draugiem un domubiedriem!