NO ĀRSTA OJĀRA ULDA ALEKŠA ATVADOTIES.
13.01.2023
No ārsta Ojāra Ulda Alekša atvadoties
(in memoriam Ojārs
Uldis Aleksis 29.03.1923-11.01.2023)
Kad šīs zemes ceļi izstaigāti, dvēsele aiziet debesīs. Kopā ar baltajām ziemas dienām no mums aizgājis arī ārsts Ojārs Uldis Aleksis. Laipnība, godaprāts, savaldība un reizē arī strikta neiecietība pret meliem, viltu un netaisnību, cieņa, galantums, draudzība, gudrība, profesionālisms, nesavtība, uzņēmība un atkal un atkal cilvēcība. Un gribētos vēl rakstīt visas tās labākās īpašības, kādas vien var savā vārdu krājumā atrast, lai pēc iespējas pilnīgāk raksturotu cilvēku, kurš savā garajā mūžā tik daudziem ir bijis blakus, tik daudziem palīdzējis, tik daudzus glābis.
Ojārs Uldis Aleksis dzimis 1923. gada 29. martā Rīgā mežziņa un skolotājas ģimenē. Uzaudzis Kupravā un Dzērbenē. 1936. gadā beidzis Dzērbenes 6-klasīgo pamatskolu, tālāk mācījies Cēsu valsts ģimnāzijā, kas atradās Bērzainē pie Gaujas ielejas. Viņa latviešu valodas skolotājs bija ārsta Nikolaja Skujas, Ulda Alekša vēlāko gadu kolēģa un drauga, tēvs Aleksandrs Skuja izcils pedagogs un vairāku mācību grāmatu autors, Jāņa Endzelīna domubiedrs. 1941. gada 15. jūnijā, jau padomju okupācijas varas apstākļos, beidzis Cēsu valsts ģimnāziju, Ojārs Uldis Aleksis tā paša gada decembrī, jau vācu varas apstākļos un kara laikā, iestājās Latvijas Universitātes (Universität in Riga) Medicīnas fakultātē, kur mācījās līdz 1943. gada jūnijam, kad kopā ar gandrīz visiem kursa biedriem tika iesaukts latviešu leģionā, nosūtīti uz apmācībām Paplakā pie Liepājas, bet no turienes uz Baltezeru (kur agrāk bija bērnu sanatorija). Tur bija ierīkotas kazarmas un jauniesauktos jau mobilizētie ārsti, tai skaitā dr. Ezerietis, apmācīja pamatzināšanās kara medicīnā.
Frontē Ojārs Uldis Aleksis atradās no 1943. gada septembra, sākumā Krievijā (Volhovas purvos) līdz 1945. gada 8. maijam Kurzemē. Viņš bija operāciju zāles feldšeris 19.divīzijas 1. sanitārās rotas galvenajā pārsiešanas punktā, kur ievainotajiem veica arī neatliekamas operācijas. 1944. gada Ziemassvētku asiņaino kauju laikā Ojārs Uldis Aleksis kopā ar citiem ārstiem un feldšeriem tika nokomandēts palīdzēt uz Irlavas lazareti, kur strādāja bez atpūtas sešas dienas un naktis. Viens no šajās smagajās kaujās ievainotajiem, operētajiem un izglābtajiem leģionāriem bija Pauls Vanags, vēlāk Daugavas Vanagu Centrālās valdes ģenerālsekretārs.
Pēc Vācijas bruņoto spēku kapitulācijas, kad karadarbība izbeidzās arī Kurzemē, Ojārs Uldis Aleksis, tāpat kā daudzi leģionāri, nokļuva Sarkanās armijas gūstā. Jūnijā visi Kurzemes gūstekņi bruņotas apsardzes pavadībā tika kājām dzīti uz PSRS Iekšlietu ministrijas nometni Jelgavā pie cukurfabrikas. No turienes tālāk lopu vagonos jau sākās ceļš uz filtrācijas nometni Krievijā, kur galastacija Uldim Ojāram Aleksim 1945. gada 18. jūnijā bija Jasnaja Poļana, Tulas apgabalā, 100 km uz dienvidiem no Maskavas. Rakstnieka Ļeva Tolstoja muižā bija ierīkota filtrācijas nometnes 0308 lielākā sastāvdaļa (nometne Nr.24) pie Skuratovugoļ ogļraktuvēm.
Smagie darba apstākļi raktuvēs, uzturs, ko grūti saukt par uzturu, aukstums, antisanitārie dzīves apstākļi, zarnu infekcijas un citas saslimšanas - tas viss bija par iemeslu ieslodzīto smagai novājēšanai un bieži arī nāvei. Arī Ojāru Uldi Aleksi smagais darbs, bads un slimības bija novārdzinājušas, bet viņam laimējās nokļūt leģionāra, ārsta Nikolaja Skujas tuvumā 18.nometnes hospitālī, kur Skuja kā ieslodzītais strādāja. Tā sākās abu ārstu mūža draudzība. Ojārs Uldis Aleksis ir teicis, ka Nikolajs Skuja izglāba viņa dzīvību. Bet Nikolaja Skujas dzīvību filtrācijas nometnē izglāba ukraiņu ārsts Dehtjars, neļaudams jaunajam kolēģim nomirt no smagas zarnu infekcijas.
Ieslodzītie mazās vēstulītēs saviem piederīgajiem lūdza palīdzību, lai tie vēršas pie Latvijas augstākās priekšniecības ar lūgumu pasteidzināt atbrīvošanu, argumentējot ar nepietiekamo medicīnas darbinieku skaitu Latvijā. Tas arī tika darīts. Ojāra Ulda Alekša tēvs lūdza Paula Stradiņa palīdzību, Stradiņš devās pie Kirhenšteina. Iespējams, ka šie lūgumi līdzēja, jo pēc gūstā pavadītiem 13 mēnešiem gan Nikolaju Skuju, gan Ojāru Uldi Aleksi atbrīvoja un 1946. gada jūlijā iedeva brīvbiļetes no Jasnaja Poļana caur Maskavu uz mājām Latvijā. Pārpildītos vilcienos abi ārsti atgriezās dzimtenē.
Tā kā Rīgā ārstu trūka, Nikolajam Skujam no 1946. gada septembra atļāva strādāt par asistentu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Propedeitikas katedrā un klīnikā, ko tolaik vadīja docente Marta Vīgante un kuras telpas bija barakā pie Liepājas ielas (tagad P. Stradiņa KUS teritorija). Ojārs Uldis Aleksis devās pie dekāna Baloža ar lūgumu atjaunot studijas Ārstniecības fakultātes 3. kursā, bet Nikolaja Skujas mudināts uzsāka arī voluntēt kopā ar kursabiedriem Agni Štiftu un Irmu Kešāni-Groti pie jaunā asistenta Nikolaja Skujas. Tā Nikolajs Skuja kļuva gan par draugu, gan skolotāju.
1950. gadā Ojārs Uldis Aleksis studijas LU Medicīnas fakultātē sekmīgi beidza un sāka praktizējoša ārsta darbu Rankā, kur saslima ar tuberkulozi un ārstējās sanatorijā. Pēc atveseļošanās bija jāmeklē jauna darba vieta, un tā bija Slokā. Lielu lomu jaunā ārsta dzīvē toreiz un arī vēlāk nospēlēja profesors Pauls Stradiņš, kurš bija pamanījis Ojāra Ulda Alekša talantu un neatlaidību un uzaicināja viņu darbā Republikāniskajā slimnīcā par Onkoloģijas (6.) nodaļas vadītāju. P. Stradiņš nosūtīja Ojāru Uldi Aleksi mācīties arī pie kara ķirurga profesora Nikolaja Amosova Kijevā uz kursiem, kur dr. Aleksis apguva torakālās ķirurģijas pamatzināšanas. Atgriezies Rīgā, Aleksis bija pirmais un vienīgais torakālais ķirurgs, gan tikai bez lielas prakses. Ojārs Uldis Aleksis ir pamatoti saucams par torakālās ķirurģijas aizsācēju Latvijā.
Pēc prof. Paula Stradiņa nāves O. Aleksis pārgāja strādāt uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija ķirurģijas nodaļas vadītājs līdz pat deviņdesmito gadu sākumam.
Daudzus gadus viņš ir bijis arī pedagogs Rīgas Medicīnas institūtā (vēlāk Latvijas Medicīnas akadēmijā) - no 1959. gada kā asistents, no 1973. gada kā docents. No 1992. līdz pat 2000. gadam bijis Zemessardzes Studentu rotas ārsts, Zemessardzes štāba Medicīnas daļas priekšnieks un ekspertīzes komisijas priekšsēdētājs. Ojārs Uldis Aleksis ir monogrāfijas Neatliekamā torakālā ķirurģija (1981) autors, tulkojis monogrāfijas J. Heglins. Ķirurģiskā izmeklēšana (1985) un A. Rozenfelds. Ievads alternatīvajā medicīnā (1999).
Ojārs Uldis Aleksis ir studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis filistrs, studentu biedrības un kora Dziesmuvara senietis un biedrības atjaunotājs 2000. gadā (Ojārs Uldis Aleksis bija kora Dziesmuvara dalībnieks jau pirmās brīvvalsts laikā), kā arī biedrības priekšsēdētājs un no 2013. gada Goda biedrs, savulaik Haralda Medņa vadītā vīru kora Tēvzeme dziedātājs un Goda biedrs, Rīgas Doma draudzes kora dziedātājs. Darbojies Latvijas Nacionālo karavīru biedrībā un Latviešu Virsnieku apvienībā bijis tās valdes loceklis. Kopš 2005. gada ir Latvijas Ordeņu brālības (LOB) biedrs un daudzkārt ievēlēts gan Domē, gan valdē. Kopš 2013. gada ir LOB Goda biedrs.
Ojārs Uldis Aleksis ir saņēmis arī daudz pagodinājumu un apbalvojumu, kas visi godam pelnīti. 1996. gadā Zemessardzes komandiera Atzinības raksts; 1999. gadā Latvijas valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis Goda zīme un Aizsardzības ministrijas Goda zīme Par ieguldījumu bruņoto spēku attīstībā; 2000. gadā 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme; 2002. gadā NBS komandiera Goda zīme Par nopelniem; 2003. gadā Aizsardzības ministra Goda raksts Par ieguldījumu NBS medicīnas dienesta darba attīstībā; 2004. gadā Aizsardzības ministra apbalvojums Atzinības Goda zīme; 2005. gadā Zemessardzes komandiera Goda zīme un arī valsts augstākais apbalvojums Viestura ordenis, 2007. gadā piešķirts Latvijas Ārstu biedrības Goda biedra nosaukums, 2013. gadā Latvijas Ordeņu brālības Goda biedra nosaukums.
Bet vislielāko pagodinājumu mēs katrs varējām saņemt no Ojāra Ulda Alekša siltā rokas spiediena un smaida. Ojāra Ulda Alekša dzīves moto ir jāvar, lai kalpo mums palicējiem. Lai viegls un gaišs ceļš tālāk...
Dziļā līdzjūtībā visiem, kas Ojāru Uldi Aleksi pazina,
Dr. Kamena Kaidaka, Latvijas Ordeņu brālības biedre
Atvadas no doc. Ojāra Ulda Alekša 20. janvārī plkst. 14.00 Rīgas kremācijas centrā Lielajā zālē.
Atpakaļ