“Slāpes. Ūdensnesējs”
16.05.2025

---

Š.g., 9.maijā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā ļoti sirsnīgi tika atklāta LOB biedres, pazīstamās tēlnieces Vijas Ilzes Dzintares darbu izstāde “Slāpes. Ūdensnesējs”. Daudzi viņas mākslas cienītāji, LOB biedrus ieskaitot, uz šo skaisto notikumu brauca no Rīgas, lai savām acīm skatītu mākslinieces dažādos tēlniecības darbus, kuros caur simboliskiem tēliem meklēts līdzsvars starp gaismu un tumsu, atklājot cilvēka iekšējo pasauli un garīgos meklējumus. Savu tēlniecības valodu – dziļu, klusu un apgarotu, Vija Dzinatre veidojusi vairāk nekā 50 gadus. Izstādes atklāšanu ļoti emocionāli papildināja buto dejas grupas “Butō Lab” priekšnesums “Sasaukšanās” – meditatīva, klusināta kustību plūsma, kas nemanāmi savijās  ar izstādes noskaņu un telpu. 

Šodien Vija Dzintare brīnās un priecājas, kā savā laikā ar rokām izkalusi lielus pieminekļus. „Tad jau nebija nekādi griežamie, viss bija jākaļ ar kaltiņu un āmuru. Pamatīgs darbs! Nu jau ir vieglāk, tomēr spēka paliek mazāk," smaidot saka māksliniece. Izstādē eksponēti ne tikai nelieli tēlniecības darbi, dažādas medaļas bronzā un sīkplastika, bet arī viņas nozīmīgāko vides un monumentālo tēlniecības darbu fotogrāfijas – komunistiskā terora upuru pieminekļi, pilsētu zīmes un ievērojamu cilvēku portreti akmenī. Taču Vijas Dzintares galvenā ir Dzīvības tēma - bērni un dzīvības izpausme visdažādākajās dabas formās

LOB ļoti lepojas ar savu biedri, arī ar to, ka mākslinieces kaltās medaļas piedalījušās izstādēs Ķīnā, ASV, Kanādā, Itālijā, Norvēģijā un citur pasaulē. Savu radīšanas prieku Vija Dzintare izpauž arī dzejas rindās, savu radošo darbu un atmiņas apkopojot grāmatā “Akmens. Doma. Tēls”.

Vija DZINTARE: „Es vēlos panākt, lai tēlniecības darbi būtu  harmoniski un dvēseliski jūtīgi, lai tie būtu manu sirdspukstu radīti. Lai sirds apvienojas ar domu. Jo pēc tam jādomā kā izpaust darba formu un plastiku, lai neizjauktu līdzsvaru un dabas harmoniju. Dzejā es mēģinu tēlaini izteikt savas izjūtas, kā strādājot ar akmeni, dvēsele no manas sirds akmens sirdī kāpj un akmens spārni raisās lidojumam.

                                     Ir grūti akmeni par spārniem vērst,

                                     pa druskai čaulu nostu plēst,

                                     gan man, gan akmenim tas sāp,

                                     kad dvēsele no manis

                                     akmens sirdī kāpj

                                     un spārni lidot raisās.”

                                                                            
                               

Pa ceļam uz Madonu, Praulienas pagastā, izcilā kordiriģenta Haralda Medņa dzimtajās mājās apmeklējām tur izveidoto jauno kultūrizglītības centru  “Dziesmusvētku skola”. Tas nav vienkārši muzejs, bet vieta, kurā tiek dzīvs uzturēts  kormūzikas gars, kur notiek dažādas izglītojošas aktivitātes. Centra vadītājas Kintijas Krastiņas emocionālais stāsts tika papildināts ar vēsturisko 1985.gada Vispārējo Dziesmu un deju svētku izskaņas ierakstu, kad Haralds Mednis, kuram pastāvošā vara vairs neļāva diriģēt kopkoruss, visu dalībnieku izsaukts, nodiriģēja no repertuāra toreiz jau izņemto  Jāzepa Vītola „Gaismas pili”. Šajā brīdī arī mūsu acīs ir asaras, jo daudzi no mums toreiz paši bijām klāt, bet mūsu priekšsēdis Juris Griķis vīru korī „Tēvzeme” pats arī dziedājis.

Lia Guļevska.

Ielādēju...