Foto: Valdis Semjonova

2017. gada 22. novembrī mūžībā devusies izcilā valodniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Dr. habil. philol. Aina Blinkena (05.09.1929.–22.11.2017.)

Aina Blinkena dzimusi Limbažu rajonā. 1953. gadā viņa absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu. Pēc universitātes absolvēšanas sāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, sākotnēji kā zinātniskā līdzstrādniece (1953–1969), pēc tam kā Latviešu valodas nodaļas vadītāja (1969–1981), no 1981. līdz 1991. gadam Aina Blinkena bija institūta direktora vietniece zinātniskajā darbā. 1982. gadā kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības biedri. No 1976. līdz 1998. gadam vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju. No 1992. līdz 1997. gadam bija Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece un Zinātniskās padomes priekšsēdētāja. Latviešu studenšu korporācijas "Spīdola" biedre, valsts emeritētā zinātniece. Vairāk nekā 700 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju  par gramatiku, latviešu literārās valodas vēsturi, normalizāciju, terminoloģiju un sociolingvistiku autore. 2001. gadā Aina Blinkena apbalvota ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Bija Latvijas Ordeņu brālības biedre.

Limbažnieki savai novadniecei veltījuši skaistu aprakstu, kas publicēts limbazubiblioteka.lv.

 Dzimusi 1929.gada 5.septembrī Limbažos skolotājas Lilijas Andersones un lauksaimnieka Jāņa Andersona ģimenē. Ainai ir arī māsa Vija Markova. Abas ar māsu uzaugušas turīgās lauku mājās Limbažu novadā.Visu savu apzinīgo mūžu Aina ir bijusi patriote un svinējusi Latvijas svētkus. Jau kopš bērnības Ainai palicis atmiņā brīdis, kad Latvijas  20. gada dienā visos logos mirdzēja svecītes - par godu mūsu valsts izaugsmei. Šis brīdis vēl joprojām aizkustina Ainas sirdi. 18.novembris ir bijis īpašs ne tikai ar to, ka tā ir Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadiena, bet arī tāpēc, ka Ainas tētis 1919.gadā, cīnoties Latvijas atbrīvošanas cīņās pret Bermontu, tika ievainots sirds rajonā, un,  zīmīgi, - tas noticis 18. novembrī. Kopš tā laika šie svētki tikuši svinēti arī kā tēta otrā dzimšanas diena. Arī šobrīd ģimenē cenšas ievērot seno tradīciju, valsts svētkos un Lāčplēša dienā ieliekot logā svecīti. Un katru gadu svētkos, 18.novembrī jau agri no rīta, Aina Blinkena noklausās Latvijas himnu un dienas gaitā noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vakars vienmēr rezervēts tuviniekiem, meitai Inai un mazbērniem Inesei un Pēterim, lai kopā atzīmētu valsts dzimšanas dienu.

1937.gadā Aina uzsāka mācības Nabes pamatskolā, pēc tam turpināja mācīties Vidrižu 2.pakāpes pamatskolā. No 1944.g.  mācījās Limbažu ģimnāzijā, kur arī līdztekus dzimtajai valodai tika mācītas arī svešvalodas: angļu, krievu, vācu un arī latīņu valoda. Profesijas izvēle nebūt nav bijusi viegla, jo Ainai ne tikai lieliski padevās valodas, bet arī zīmēšana. Radās domas par arhitektes profesiju nākotnē, taču mātes padoms ieteica doties humanitārajā virzienā, un Aina, daudz netielējoties, piekrita, jo valoda un zīmēšana bija vienlīdz mīļas.

1948. g. Aina iestājas LVU Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļā, bet to pēc gada likvidēja, un bija jāizvēlas cits tālāko studiju virziens, kurš aizveda uz LVU Latviešu valodas un literatūras nodaļu, kas izraisīja padziļinātu interesi par latviešu valodu. Kaut arī viss sarežģīto lēmumu pieņemšanas laiks bija beidzies un Aina varēja pilnībā pievērsties mācībām, dzīve sagriezās nežēlīgā virpulī - 1949.gada 25.martā Ainas tētis tika izsūtīts uz Sibīriju. Izsūtāmo sarakstā bija ierakstīta visa ģimene, iemesls, kā izdevās paglābties no šī skaudrā likteņa, - tai naktī mājās bija tikai tētis. Ar rūgtumu un sašutumu sirdī Aina ar ģimeni pārcēlās no iemīļotajām mājām  uz  Rīgu. Kaut arī jaunie apstākļi bija smagi, studente Aina nepadevās, - to neļāva ģimenē ieaudzinātais patriotisms un optimisms. Vidē, kur viņa uzauga - ģimene, skola un latviešu dzeja, kuru viņa atceras tikpat labi, kā lasot no grāmatas, Ainai atkal lika noticēt gaišākai nākotnei. Aina uzskata, ka par patriotu nepiedzimst, bet par tādu kļūst, un tā ir vide un ģimene, kas mūs par tādiem izaudzina. Viņa ir ļoti priecīga un lepna, ka bijusi iespēja uzaugt tādā ģimenē un mācīties tādā skolā, kur daudzi jaunieši bija tikpat patriotiski kā viņa, un varēja savstarpēji uzticēties. 1953.gadā Aina veiksmīgi aizstāv diplomdarbu un pabeidz studijas LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu un literatūras nodaļā.

Ainas tētis no Sibīrijas Latvijā, kur bija nodzīvojis 8 nošķirtības gadus, atgriezās 1957.gadā. Šis laiks bija grūts gan Ainai, gan arī viņas ģimenei, bet savā ziņā tas ir arī laiks, kas ģimeni ir stiprinājis un vēl vairāk saliedējis. Kā pati Aina Blinkenas kundze stāsta, „... tagad sāp sirds, kad redzams, ka daudzi latvieši vieglprātīgi pamet valsti, kad tai klājas grūti, un necenšas to izvest no augšanas grūtībām. Neviens jau mums nemetīs kliņģerus no gaisa, ir vismaz jāmēģina kaut kādā veidā uzlabot savu dzīves kvalitāti šeit pat Latvijā. Jā, nenoliedzami ir vajadzīgs milzīgs gribasspēks un apņēmība, lai to īstenotu, ja mēs esam sirdī patrioti, mēs nemaz nevaram to neizdarīt.” Pēc studiju beigšanas Aina sāk zinātniskā darba gaitas Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kur arī paiet viss garais darba mūžs, sākot strādāt par zinātnisko līdzstrādnieci Rūdolfa Grabja vadītajā Gramatikas sektorā, un izaugot līdz institūta direktora vietniecei un  ZA Terminoloģijas komisijas vadītājai  (1976-1998).Strādājot LZA institūtā, viņas ceļi krustojas ar nākamo vīru Pēteri Blinkenu (1922-2008) - ilggadēju Rīgas Politehniskā institūta, vēlāk (tagad  Rīgas Tehniskā universitāte), docētāju. 1970.gadā Aina Blinkena iegūst filoloģijas zinātņu doktora grādu (mūsdienu sistēmā – habilitētā doktora grādu). Vēlāk Aina organizē daudzas Latvijas un starptautiskās konferences valodniecībā, kā arī piedalās vairākās starptautiskās nozīmīgā konferencēs Lietuvā, Krievijā, Itālijā, Zviedrijā, Vācijā, Maltā, Ungārijā, ASV un citur pasaulē, tā neļaujot pasaulei aizmirst latviešu valodas skanējumu un nozīmi.