2018. gada pavasarī mūžībā aizgājis literatūrzinātnieks, kultūrvēsturnieks Ojārs Jānis Zanders (11.03.1931-31.03.2018)
Ojārs Zanders dzimis fotogrāfa ģimenē Jaungulbenes pagasta Lejiešos. Mācījies Rīgas Pedagoģiskā institūta Svešvalodu fakultātē, strādājis par vācu valodas skolotāju un docētāju, 1960. gadā kļuvis par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja līdzstrādnieku, lielāko daļu mūža strādāja Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.
Publicēties sācis samērā vēlu, 34 gadu vecumā, taču garā mūža laikā tapuši vairāk nekā tūkstoš rakstu par kultūras mantojumu, kultūru mijiedarbību un Rīgas grāmatniecību. Sarakstījis augstu vērtētas grāmatas Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks, Senās grāmatas Rīgā, Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13. gs. 17. gs.), Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos un citas, tāpat bijušas publikācijas vācu, zviedru, krievu, poļu, angļu, igauņu, lietuviešu valodās. Palika arī nepabeigti darbi. 2013. gadā Ojārs Zanders saņēmis Zelta ābeles balvu par mūža ieguldījumu latviešu grāmatniecībā, Rīgas balvu par mūža ieguldījumu Rīgas grāmatniecības un kultūrvēstures izpētē, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju par ieguldījumu Latvijas kultūrā. Bija Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Pirms pieciem gadiem, jau būdams smagi slims un paredzēdams nenovēršamu iznākumu, Ojārs Zanders atstāja sava veida pēdējos vārdus Latvijas Avīzei un Mājas Viesim vienīgajiem preses izdevumiem, ar kuriem sadarbojās. Tajā lasāmi arī šādi teikumi: Nepiederu latviešu literatūras slavenībām, bet sava vieta ir katram, kurš kādu ķieģelīti iemūrējis latviešu kultūras ēkā. Esmu mūžu nodzīvojis pēc Ata Kronvalda sacītā: Man nav mīļākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.
Materiāls publicēts www.la.lv
Atpakaļ
