Triju Zvaigžņu ordenis nodibināts 1924. gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots 1994.gadā. Tas ir visaugstākais valsts apbalvojums.
Ordeņa devīze ir "Per aspera ad astra" (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm).
Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā. Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā. Par nopelniem uzskatāms gan atsevišķs izcils darbs, gan ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, gan īpaši nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas laikā.
Ar Triju Zvaigžņu ordeni un tā goda zīmi var apbalvot fiziskās personas, arī militārpersonas un ārvalstu fiziskās personas, ārvalstu vadītājus un ārvalstu valdību vadītājus, starptautisko organizāciju vadītājus, ārvalstu vēstniekus un citas ārvalstu amatpersonas.
Triju Zvaigžņu ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes.
Ordeņa meta autors bija tēlnieks Gustavs Šķilters.
Apbalvojuma vēsture
Triju Zvaigžņu ordenis ir pirmais Latvijas Republikas civilais ordenis.
Jau 1921.gada pirmajā pusē Satversmes sapulce diskutēja par civila ordeņa nepieciešamību valstī. Bija pat izstrādāti Ozola Vainaga ordeņa statūti un dizains, tomēr Satversmes sapulce šo priekšlikumu noraidīja, paskaidrojot, ka vēl nav pieņemta Satversme un nav zināms, vai tā vispār Latvijā kā demokrātiskā valstī paredzēs ordeņus. Pie šī jautājuma vēlreiz atgriezās Saeima, uzsverot, ka ordeņi nevienam nekādu ļaunumu nenodara, bet tieši otrādi tie veicina cilvēces centību.
1924.gada 25.martā pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Triju Zvaigžņu ordeni, un pirmoreiz Triju Zvaigžņu ordenis (TZO) I šķira tika piešķirts 1925.gada 24.februārī Jānim Čakstem un Zigfrīdam Meierovicam, abiem ordeņa iedibinātājiem, bet trīs dienas vēlāk ar TZO (tāpat ar tā augstāko šķiru) tika apbalvots Kārlis Ulmanis un Rainis.
Atpakaļ
