Viestura (Vesthardus Rex) ordenis nodibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai un atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 2004.gadā.
Ordeņa devīze ir "Confortamini et pugnate" (Esiet stipri un cīnieties).
Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā un valstiskās apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai.
Ar Viestura ordeni un tā goda zīmi apbalvo militārpersonas, kā arī citas fiziskās personas, ārvalstu militārpersonas par nopelniem Latvijas valsts bruņoto spēku apmācībā un audzināšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā. Ar Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem starpvalstu attiecību veidošanā var apbalvot ārvalstu vadītājus un ārvalstu oficiālo delegāciju locekļus, kā arī ārvalstu vēstniekus.
Ar Viestura ordeni var apbalvot arī pēc nāves, pieņemot Ordeņu kapitula lēmumu par personas atzīšanu par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Šis noteikums neattiecas uz gadījumu, ja ar Viestura ordeni apbalvo ārvalstu vadītājus un ārvalstu oficiālo delegāciju locekļus, kā arī ārvalstu vēstniekus.
Viestura ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes.
Ordeņa meta autors bija mākslinieks Herberts Mangolts.
Apbalvojuma vēsture
1938.gadā Latvijas Republikā papildus jau esošajiem diviem augstākajiem valsts apbalvojumiem Lāčplēša Kara ordenim un Triju Zvaigžņu ordenim tika nodibināti vēl divi ordeņi. Un tā saskaņā ar Ministru kabineta 1938.gada 12.jūlijā pieņemto un Valsts prezidenta izsludināto likumu par ordeņiem un goda zīmēm, kopš 1938.gada 11.augusta Latvijā pastāvēja arī Viestura ordenis un Atzinības krusts.
Viesturs (13.gadsimta rakstītajos avotos arī Viestards, Viesthardus, Vesthardus, Vestardus, Vesters) bija seno Zemgaļu karavadonis un valdnieks ar sēdekli Tērvetes pilī, kura dzimšanas un miršanas gadi nav zināmi un kura pārziņā 13.gadsimta sākumā bija Zemgales rietumu daļa. Sākoties vācu invāzijai Latvijas teritorijā, Viesturs vispirms sadarbojās ar vāciešiem, bet kopš 1219.gada aktīvi cīnījās pret krustnešiem. 1219.gadā Viesturs apsolījis pāvesta legātam atļaut Zemgalē sludināt kristīgo ticību, taču jau 1228.gadā viņa vadītais karaspēks uzbruka vācu cietokšņiem Daugavgrīvas klosterim un Aizkraukles pilij un tos izpostīja.
Pirmais apbalvojums ar Viestura ordeni datējams ar 1938.gada 17.novembri, bet pēdējo šo ordeni piešķīra 1940.gada 13.jūnijā. Kopā apbalvoja 3221 personu, lielākoties, tie bija karavīri.
Atpakaļ
