Anastasija Neretniece svin 50 darba gadus
06.01.2010
Šīs nedējas sākumā (2008. gada 17. novembrī), atzīmējot 50 darba gadus Lielvārdē, Pateicības dienā «Mīlēsim cits citu», kas norisinājās A.Pumpura Lielvārdes muzejā, savus kolēģus, draugus un radus kopā pulcināja Anastasija Neretniece - skolotāja un muzejniece.
Lūk, īsa šīs pēcpusdienas vizītkarte. Pateicības diena sākās ar apsveicināšanos muzejā. Pēc tam, pārejot pāri pagalmam, Lielvārdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā jubilāre saviem viesiem dāvāja koncertu zvanu un dziesmu skaņās. Visu sirdis priecēja un dvēseles mīlestībā spēcināja ansamblis «Slokas zvani» un «Magnificat», kā arī Jānis Jevsejevs un Anastasijas kundzes mazdēls Arnis Neretieks. Muzikālais priekšnesums ik pa laikam mijās ar skolas un studiju biedra un kolēģu atmiņu mozaīku par jubilāri. Tad Pateicības dienas dalībnieki atkal atgriezās muzejā, kur iestiprinājās ar tradicionālajiem pelēkajiem zirņiem un kavējās saviesīgās sarunās. Tika arī kopīgi dziedāts un ar video palīdzību atsaukti atmiņā muzejam un Lielvārdei būtiski notikumi.
Visi kopā domās pabijām Anastasijas, toreiz Bečas, bērnības zemē - Preiļu rajona Plivdu sādžā, kur vecāki savām piecām atvasēm mācīja sirsnību, viesmīlību un izpalīdzību. Ikšķiliete Antoniņa Trapša, jubilāres kursa biedrene no Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta laikiem, atcerējās studiju un jaunības gadus.
Izrādās, jubilāres pirmā darbavieta ir Ķeipenes pamatskola, kur viņa strādājusi no 1956. līdz i 958.gadam. Tad nāca un joprojām turpinās Lielvārdes laiks, kas. šķiet, Anastasijas Neretnieces mūžā ierakstījis tikpat būtiskas pēdas kā dzimtā puse.
«Lielvārdē izaudzināti divi dēli, nospēlētas 23 lomas un skolotājas darbā nostrādāti 29 gadi. Man vienmēr ļoti patika kaut ko organizēt. Jau kopš Raiņa simtgades 1965.gadā mani tirdīja doma izveidot Lielvārdē muzeju. 1970. gadā ar Raiņa literatūras muzeja, Rakstnieku savienības, vietējo skolu un saimniecības «Lāčplēsis» atbalstu tika atklāts Andreja Pumpura muzejs,» tā Lielvārdes gadus īsi kopā savelk pati jubilāre. Vēl piebildīsim, ka 1995.gadā viņas veikums tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Sajās dienās savu novadnieci godina arī Preiļu novada vēstures un lietišķās mākslas muzejā, kur atklāta Anastasijas Neretnieces jubilejas izstāde «Triju zvaigžņu gaismā». Atvēršanas svētkos klāt bijusi un Anastasijas Neretnieces devumu Latvijai atzinīgi novērtējusi arī profesore Janīna Kursīte.
Savukārt savā īsajā Pateicības dienas uzrunā Lielvārdē pusgadsimta darba jubilāre atzinās: «Gribējās, lai šī diena būtu tāda, kas rosina mīlēt citam citu. Es ticu, ka atnāks mīlestības civilizācija, kad mēs mīlēsim ne tikai otra ķermeni, bet arī garu.» Un, dodoties mājup, šķiet, mēs visi kārtējo reizi varējām pievienoties teātra zinātnieces Lilijas Dzenes vārdiem, kas rakstīti dienās, kad Anastasija Neretniece kļuva Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece: «Mīļā, cienījamā, zvaigžņotā Asja! (...) Arī es no Jums esmu saņēmusi tik daudz laipnības un uzmanības. Visi taču no Jūsu Pumpura valstības aizbrauc spēcināti un sirsnības apstaroti! Lai dotais devējai atdodas!»
/Dzintra Mozule/
|
Ielādēju...
|
Atpakaļ
